Turkeytrip.

Tad nu trešdien sākās mans ceļojums!

Serresu pametu jau 17.30, jo tad bija pēdējais autobus uz Kavalu. Pēc 2 stundām izkāpu Kavalas autoostā un zināju, ka man jānonāk vietā „Kamares” un ka tas ir aptuveni 15 minūšu gājiena attālumā. Piegāju pie meitenēm paprasīt ceļu, bet kad paprasīju, vai viņas var man palīdzēt, meitenes man pagrieza muguru un sāka ķiķināt. Tā kā mani tādas lietas kaitina, īgni noteicu, ka ja nevar, tad lai pasaka, ka nevar palīdzēt, jo tā būtu daudz pieklājīgāk nekā ķiķināt, kā prātā neveseliem cilvēkiem (bet visticamāk viņas manu teikto nesaprata. :D ). Pēc brīža piegāju pioe kādas sievietes, kura man norādīja ceļu. Izrādās, ka „Kamares” ir akvedukts, bet es to nezināju, tāpēc man bija grūtības šo vietu atrast. Kad uzzināju, kur man 23.30 jābūt, gāju apskatīt pilsētu. Vispirms krastmalā paēdu un tad devos uz pili, kurā esot dzimis un uzaudzis Muhameds Alī (Ēģiptes valdnieku dinastijas aizsācējs(tā vismaz googlē rakstīts :D )). Izstaigāju seno pilsētu un lēnām devos atpakaļ uz „Kamares”, lai gaidītu savu busu. Autobuss atnāca ar pusstundas nokavēšanos, bet labi, ka vēl pāris cilvēki gaidīja busu, citādāk man sāktos uztraukums.

Tā nu devos ceļā uz Stambulu. Ja man agrāk likās, ka Grieķijā ir lieliski autobusi, tad tagad sapratu, ko nozīmē fantastiski autobusi! Visos autobusos uz priekšējā sēdekļa atzveltnes ir TV, katra brauciena laikā piedāvā tēju, kafiju, vai kādu citu dzērienu un kēksiņus. Vispār jā, tie autobusi bija ērtāki kā lidmašīnas, ar kurām esmu lidojusi. :D

Uz robežas bija nenormāli auksti, un man vīzu iespieda nepareizā vietā – bērnu lapā nevis vīzu lapā. :( Bet nu jā, uz robežas autobusā iekāpa trīs džeki un viens apsēdās man blakus, jo viss autobuss bija pilns. Tā kā bija nakts vidus, visi centās gulēt, un vienā brīdī mans blakussēdētājs sāka man gulēt uz pleca. Biju pārāk aizmigusi un vienaldzīga, lai kaut ko teiktu vai darītu, tāpēc viņš kādu stundu tā arī gulēja. Pieturvietā visi pamodās un izkustējās un viņš atkal sāka gulēt normāli savā krēslā. Pēc kāda laika, kad jau sāka pamazām palikt gaišs, viņa roka pēkšņi uzkrita uz manas kājas. Atkal biju pārāk aizmigusi un vienaldzīga, lai kaut ko darītu. Pēc brītiņa viņš sāka mēģināt pacelt manus svārkus, tad sagriezos tā, lai roka nokristu. Pēc brīža roka sāka slīdēt man aiz muguras, tad pagriezos un teicu: „Could you please not touch me? Thank you!” Viņš pateica „sorry” un turpināja normāli sēdēt savā krēslā. Es turpināju gulēt pret logu un pēkšņi dzirdēju fotoaparāta fotografēšanas troksni. Šams mani tagad fotografēja. Īgni paskatījos uz viņu, un viņš pagrieza kameru pret logu, it kā fotografētu skatu (pļavu ar vecu fabriku vai ko tādu). Tādi nu bija mani pirmie iespaidi par Turciju. Briesmīgi!

Stambulas autoostā, meklējot kā varu tikt uz Biledžiku(Bilecik), iepazinos ar kādas kafejnīcas darbinieku, kurš man palīdzēja iegādāties biļeti uz Biledžiku. Ak, jā, lai jūs nemāna steriotipi - Turcijā (tāpat kā Grieķijā) reti kurš runā angliski (nu Stambulā vairāk, bet tik un tā visai švaki). Tad Ekrems (džeks no kafejnīcas) piedāvājās man parādīt Stambulu. Es, protams, piekritu un nopriecājos, ka nepazudīšu šajā milzīgajā pilsētā ar aptuveni 17 miljoniem iedzīvotāju. Viņš mani ar metro un tramvaju aizveda uz Zilo mošeju un tuvējo parku.Tur arī padzērām kafiju un pastaigājām apkārt. Pēc dažām stundām atgriezāmies autoostā un bija pienācis laiks man doties uz Biledžiku. Ceļā biju apmēram 4 stundas un nonācu galā ap 17iem. Tomu gan nevarēju sazvanīt, bet man centās palīdzēt Danija (Paldies! :* ), tomēr Toms jau pats bija iedomājies, ka jāatnāk uz autoostu ap šo laiku. Tā nu satikāmies un gājām uz Toma dzīvokli. Noliku matas un devāmies uz centra ēdnīcu vakariņās. Pēc vakariņām atgrtiezāmies mājās, pļāpājām pa dzīvi, līdz es 2os naktī pārliecināju Tomu, ka mums rīt jādodas ceļojumā. :D Visu ātri izplānojām, Toms atzinās manis ienīšanā (jo lieku viņam pamest viņa mājas un doties pasaulē) un nākamā dienā pulksten 13.30 ar busu braucām uz Bursu. Bursā mēs satikām Toma dzīvokļa biedru un bundzinieku Beratu, kurš mūs no autoostas aizveda uz pilsētu, kur mazliet vēlāk pievienojās arī viņa draudzene. Tā nu viņi mums izrādīja pilsētu – pabijām Bursas tirgū un iegājām arī mošejā (man un Berata draudzenei bija jāuzvelk lakati un man lika uzvilkt arī garākus svārkus). Vispār tas bija iespaidīgi un bija sajūta, ka esmu vietā, kur nedrīkstētu atrasties. Pēc tam mēs devāmies uz mūzikas studiju, kur Toms uz ģitāras un Berats uz bungām rādīja, ko prot. :) Pēc studijas apmeklējuma Berata draudzene devās prom, bet mēs devāmies tālāk apskatīt pilsētu. Pasēdējām arī kafejnīcā, kur padzērām tēju un papīpējām ūdenspīpi (abas šīs lietas Turcijā ir ļoti populāras). Tad nu arī bija pienācis laiks mums doties atpakaļ uz autoostu, lai dotos uz Izmiru.

Izmirā nonācām agri no rīta un sākumā izkāpām nepareizā vietā, bet mums palīdzēja kāds autoostas darbinieks un iesēdināja mūs atpakaļ busā. Tā nu pēc dažām minūtēm nonācām arī mūsu autoostā, bet vēl bija pārāk agrs un auksts, lai kaut kur dotos, tāpēc vienkārši pasēdējām autoostā. Kad palika mazliet gaišāks un siltāks, mēģinājām tikt uz centru. Pie mums pienāca taksisti, kas centās pārliecināt, ka doties ar viņiem par 25 lirām (3 liras = 1 Ls), ir izdevīgākais variants priekš mums. Pateicu, ka tas ir dārgi un viņi acu mirklī pateica, ka pa 15 lirām aizvedīs mūs līdz centram un tas sanāks lētāk kā buss. Teicām, ka padomāsim un devāmies uz autobusa pieturu, kur pie mums pienāca kāds aizdomīga izskata cilvēks un prasīja, vai mums vajag pallīdzību. Viņš palīdzēja mums iegādāties autobusa biļetes un kopīgi braucām uz centru. Kā pēc tam pārspriedām, mums abiem ar Tomu viņš likās aizdomīgs un neuzticams, tāpēc centāmies būt ļoti vērīgi. Apmainījāmies numuriem, jo viņš solījās mums palīdzēt atrast naktsmājas Izmirā, tomēr mums tas pārāk lielu prieku nesagādāja, jo negribējām tikt apzagti vai nogalināti naktī. Tā nu visu dienu staigājām pa Izmiru un beigu beigās bijām bez spēka un ar lielām sāpēm kājās. Bet vispār Izmira ir skaista, it sevišķi tās krastmala. Ak jā, man uzmācās kaut kādi mazi cilvēki (domāju, ka pamatskolnieki), kamēr Toms bija pagājis nost un vēlāk pie mums pienāca lielāki puiši un teica, lai labāk ar tiem mazajiem nerunājam, jo viņi meklējot meitenes (kamõn, viņi bija vismaz 5 gadus jaunāki par mani!). Bet jā, atkal pierādījās, ka no lielākiem puišiem jābaidās mazāk nekā no tiem mazajiem cilvēkiem. Pēc tam gājām uz Izmiras tirgu, kur diezgan ilgi blandījāmies, jo tas bija ļoti liels. Es tur iegādājos vīģes un lokumu (turku saldumi). Un visu laiku pārdevēji mums teica „Welcome!”, uz ko Toms atbildēja ar to pašu. :D Tā ni pagāja mūsu diena Izmirā un dienas beigās bijām bez spēka un nolēmām, ka negribam Izmirā palikt pa nakti (kāds bija sākotnējais plāns), bet devāmies uz Denizli. Liels paldies Ibo, kurš mums visu laiku deva norādes pa telefonu. Tā nu ar Ibraima palīdzību pa telefonu nopirkām biļetes uz Denizli un ieradāmies tur ap 22iem. Lētākais hotelis (no 2, kurus atrdām) kopā mums  izmaksāja 75 liras, tomēr kārtīgi izgulējāmies un dabūjām brokastis no rīta. Sakrāmējām mantas un devāmies uz autoostu, no kurienes devāmies uz Pamukkali. Pamukkale nav īsti aprakstāma vārdos, tā jāredz pašam (vai vismaz bildē). Tas ir karsts sāls un kaļķa avots, kas ar sāls un kaļķa kristāliem apaudzējis kāda kalna vienu pusi. Izskatās, ka tas ir auksts kā sniegs, bet patiesībā ir silts, jo top  apskalo karstais avots. Kalna virspusē bijām arī citās arheoloģiskās vietās, kas saglabājušās no laikiem, kad šajā Turcijas daļā valdīja grieķi. Tur tiešām bija daudz no grieķu kultūras – amfiteātris, kolonas, statujas, baseini – viss grieķu stilā un šur tur arī sengrieķu valoda. Pamukkalē pavadījām kādas 4 stundas un tad devāmies lejā uz ciematu, kur, kā jau īstā tūristu vietā, visi runāja angliski, un paēdām vakariņas. Pirms iešanas jau uz Pamukkales kalnu centāmies nopirkt biļetes uz Eskešīru, tomēr mums tas neizdevās, jo bija svētdiena un visi studenti dodas uz savām studijām (tā ir īsta studentu pilsēta, kurā puse no 900 tūkstošiem iedzīvotāju ir studenti). Tā nu devāmies atpakaļ uz Denizli autoostu un mums nācās iegādāties biļetes uz Bursu, jo visās kompānijās bija izpirktas biļetes uz Eskešīru. Tad nu spēlējot studentu zolīti sagaidījām savu busu un atkal nakti pavadījām autobusā, līdz pēc apmēram 9 stundu brauciena no rīta nonācām atpakaļ Bursā.

Tā kā bija vēl visai agrs, sēdējām autoostā un gaidījām līdz ārā paliks siltāks un gaišāks. Ap 8.30 devāmies uz Bursas centru, kur jau iepriekš bijām ar Beratu, un gājām iepirkties. Tirgū neko īsti neatradām, tāpēc devāmies uz lielveikalu, kur paēdām un mazliet papildinājām savu gardarobi. Bijām noguruši pēc lielās staigāšanas un gulēšanas busos ceļojuma laikā, tāpēc devāmies atpakaļ uz Bursas autoostu, lai dotos uz Biledžiku.

Biledžikā aizgājām nolikt mantas uz dzīvokli un devāmies uz centru, jo bijām atkal makten izsalkuši. Katrs apēdām pa doneram (tas, ko Latvijā uzskata par kebabu) un izdzērām pa airanam (tāds kā sāļš kefīrs). Pēc tam devāmies iepirkt produktus, lai vakarā uztaisītu rosolu, lai vismaz mazliet sajustu svētku noskaņu, jo bija taču Lieldienas! Vispār ēdiens Turcijā ir diezgan lēts, vienīgi gaļa ir padārga, tomēr pārējā ēdiena lētums to atsver. Tā nu vakarā uztaisījām rasolu un iedzērām Uzo ar apelsīnu sulu. Tādas nu bija mūsu Lieldienas!

Nākamā dienā es gāju pablandīties pa Biledžikas veikaliem, bet Toms palika mājās mācīties. Tā nu es iegādājos šādas tādas drēbes un kedas, un pēc 4 stundu prombūtnes atgriezos Toma dzīvoklī. Bija atnācis arī Ibo, jo viņiem jātaisa kopīgs projekts. Gāju uz virtuvi savārīt sīpolu mizas un satīt olas, lai mums būtu īstas Lieldienas. Virtuvē satiku Beratu, kurš šodien bija ieradies Biledžikā. Viņu ļļoti pārsteidz mana olu tīšana un sīpolu mizu karsēšana. Kad olas bija gatavas, mēs ar Tomu, Ibo un Beratu taisījām olu cīņas, kurās galu galā uzvarēja Berats. Turku puiši un Toms nolēma, ka Lieldienu olu kaujas un citas atrakcijas (kā olu ripināšana) ir stulbas un diezgan bezjēdzīgas. :D Drīz Ibo bija jāiet mājās, lai nenokavētu pēdējo busu. Tā nu mēs palikām trijatā, un es ar Beratu dzērām Uzo un skatījāmies klipiņus ar latviešu mūziku. Iegājām gulēt ap pus2iem, jo nākamā rītā bija agri jāceļas, jo Tomam bija eksāmens un man bija jābrauc uz Stambulu.

Nākamā rītā Toms aizgāja pirmais, bet mēs ar Beratu palikām ēst brokastis un devāmies uz centru, jo Berats gribēja, lai palīdzu reģistrēt telefonu (viņiem tur baigie valdības noteikumi, ka vienam cilvēkam var būt tikai viens telefons un tā), tomēr nevarēju palīdzēt, jo man bija tikai īsās uzturēšanās vīza. Tad nu gājām uz autoostu gaidīt manu busu uz Stambulu. Kamēr gaidījām, sēdējām kafejnīcā un dzērām tēju. Mūs apkalpoja cilvēks, kuram pēc izskata dotu 13-14 gadus, tāpēc prasīju Beratam, vai tam džekiņam pašlaik nevajadzētu būt skolā. Berats viņam paprasīja par skolu un galu galā izrādījās, ka viņš ir 19 gadus vecs (viņš parādīja mums savu ID karti, jo mēs neticējām). :D Tā nu pasēdējām, padzērām tēju, papļāpājām un ar 15 minūšu nokavēšanos mans autobuss bija klāt.

Stambulā ierados ap pulksten 4iem, bet vispār šis 4 stundu ceļš pagāja diezgan ātri, jo viņiem bija Cartoon Network angļu valodā, kuru arī visas 4 stundas skatījos ik pa laikam pavērojot arī skatu aiz loga. Stambulā aizgāju uz akvāriju, kurš ir viens no lielākajiem akvārijiem Eiropā. Tas bija ļoti interesanti un bija dīvaina sajūta ejot caur tuneli, kuru visu apņēma akvārija stikli. Bija jocīga sajūta, kad redzi, ka tev pāri pārpeld haizivs. :D Akvārijā biju līdz 18iem, kad to slēdza ciet. Pēc tam devos uz tuvējo milzīgo iepirkšanās centru, kur arī pavadīju savu atlikušo laiku līdz pulksten 21iem un tad devos atpakaļ uz autoostu (tā ir aptuveni 10 minūšu gājiena attālumā). Kad izgāju no veikala, izrādījās, ka ārā līst, un, kad tiku līdz autoostai, biju diezgan slapja. Bet tā kā autobuss bija 22os, paspēju apžūt un tad jau braucām atpakaļ uz Grieķiju.

Ap pulksten 3iem naktī nonācām uz robežas. Mūsu pasēs atkal iespieda izbraukšanas zīmogus un sakāpām atpakaļ autobusā. Bet tad cauri busam nāca vēlreiz cilvēks, kas visu pārbaudīja un lika man, vēl 2 meitenēm un džekam izkāpt, lai varētu pārbaudīt mūsu bagāžu. Es laikam izskatos pēc rūdīta noziedzinieka! :D Iepazinos ar vācu meiteni, kurā arī ir Erasmusā Atēnās un kopā ar 2 čehu puišiem paviesojās Stambulā. Nolēmām, ka laikam mums jāmaina kaut kas savā arienē, jo šis pasākums pierāda, ka izskatāmies pēc krimināliem tipiņiem. Tā nu, neko neatraduši, turki mūs laida braukt tālāk. Arī uz Grieķu robežkontroles punkta kādu brīdi pasēdējām, bet tur vismaz neviens nelika mums atvērt somas. Tad nu drīz atkal devāmies tālāk. Kavalā mani izlaida ap 6iem rītā, un gāju uz autoostu, lai painteresētos par busiem uz Serresu. Tā kā izskatījās, ka būs smuka diena, izlēmu, ka nesteigšos braukt uz Serresu, bet izmantošu to, ka esmu pilsētā ar pludmali. Tā nu sagaidīju sauli un devos apskatīt pilsētu. Ap pulksten 9iem devos uz jūrmalu, kur pavadīju kādas 4 stundas peldot un sauļojoties. Tagad esmu sārta un man mazliet sāp āda. Tā nu 14.30 devos uz Serresu un pēc 2 stundām biju klāt. Tā nu beidzās mans Turcijas ceļojums. Jāatgriežas atkal pie mācībām.

Ak, jā, gandrīz aizmirsu, ka Toms man lika publicēt kaut kur internetā (vispār jau twitterī, bet es aprobežošos ar blogu), kur Kriksis to izlasīs, ko tādu: „Ja Toms nebūtu aizņemts, es viņam piecirstu kanti!” :D