Turkeytrip.

Tad nu trešdien sākās mans ceļojums!

Serresu pametu jau 17.30, jo tad bija pēdējais autobus uz Kavalu. Pēc 2 stundām izkāpu Kavalas autoostā un zināju, ka man jānonāk vietā „Kamares” un ka tas ir aptuveni 15 minūšu gājiena attālumā. Piegāju pie meitenēm paprasīt ceļu, bet kad paprasīju, vai viņas var man palīdzēt, meitenes man pagrieza muguru un sāka ķiķināt. Tā kā mani tādas lietas kaitina, īgni noteicu, ka ja nevar, tad lai pasaka, ka nevar palīdzēt, jo tā būtu daudz pieklājīgāk nekā ķiķināt, kā prātā neveseliem cilvēkiem (bet visticamāk viņas manu teikto nesaprata. :D ). Pēc brīža piegāju pioe kādas sievietes, kura man norādīja ceļu. Izrādās, ka „Kamares” ir akvedukts, bet es to nezināju, tāpēc man bija grūtības šo vietu atrast. Kad uzzināju, kur man 23.30 jābūt, gāju apskatīt pilsētu. Vispirms krastmalā paēdu un tad devos uz pili, kurā esot dzimis un uzaudzis Muhameds Alī (Ēģiptes valdnieku dinastijas aizsācējs(tā vismaz googlē rakstīts :D )). Izstaigāju seno pilsētu un lēnām devos atpakaļ uz „Kamares”, lai gaidītu savu busu. Autobuss atnāca ar pusstundas nokavēšanos, bet labi, ka vēl pāris cilvēki gaidīja busu, citādāk man sāktos uztraukums.

Tā nu devos ceļā uz Stambulu. Ja man agrāk likās, ka Grieķijā ir lieliski autobusi, tad tagad sapratu, ko nozīmē fantastiski autobusi! Visos autobusos uz priekšējā sēdekļa atzveltnes ir TV, katra brauciena laikā piedāvā tēju, kafiju, vai kādu citu dzērienu un kēksiņus. Vispār jā, tie autobusi bija ērtāki kā lidmašīnas, ar kurām esmu lidojusi. :D

Uz robežas bija nenormāli auksti, un man vīzu iespieda nepareizā vietā – bērnu lapā nevis vīzu lapā. :( Bet nu jā, uz robežas autobusā iekāpa trīs džeki un viens apsēdās man blakus, jo viss autobuss bija pilns. Tā kā bija nakts vidus, visi centās gulēt, un vienā brīdī mans blakussēdētājs sāka man gulēt uz pleca. Biju pārāk aizmigusi un vienaldzīga, lai kaut ko teiktu vai darītu, tāpēc viņš kādu stundu tā arī gulēja. Pieturvietā visi pamodās un izkustējās un viņš atkal sāka gulēt normāli savā krēslā. Pēc kāda laika, kad jau sāka pamazām palikt gaišs, viņa roka pēkšņi uzkrita uz manas kājas. Atkal biju pārāk aizmigusi un vienaldzīga, lai kaut ko darītu. Pēc brītiņa viņš sāka mēģināt pacelt manus svārkus, tad sagriezos tā, lai roka nokristu. Pēc brīža roka sāka slīdēt man aiz muguras, tad pagriezos un teicu: „Could you please not touch me? Thank you!” Viņš pateica „sorry” un turpināja normāli sēdēt savā krēslā. Es turpināju gulēt pret logu un pēkšņi dzirdēju fotoaparāta fotografēšanas troksni. Šams mani tagad fotografēja. Īgni paskatījos uz viņu, un viņš pagrieza kameru pret logu, it kā fotografētu skatu (pļavu ar vecu fabriku vai ko tādu). Tādi nu bija mani pirmie iespaidi par Turciju. Briesmīgi!

Stambulas autoostā, meklējot kā varu tikt uz Biledžiku(Bilecik), iepazinos ar kādas kafejnīcas darbinieku, kurš man palīdzēja iegādāties biļeti uz Biledžiku. Ak, jā, lai jūs nemāna steriotipi - Turcijā (tāpat kā Grieķijā) reti kurš runā angliski (nu Stambulā vairāk, bet tik un tā visai švaki). Tad Ekrems (džeks no kafejnīcas) piedāvājās man parādīt Stambulu. Es, protams, piekritu un nopriecājos, ka nepazudīšu šajā milzīgajā pilsētā ar aptuveni 17 miljoniem iedzīvotāju. Viņš mani ar metro un tramvaju aizveda uz Zilo mošeju un tuvējo parku.Tur arī padzērām kafiju un pastaigājām apkārt. Pēc dažām stundām atgriezāmies autoostā un bija pienācis laiks man doties uz Biledžiku. Ceļā biju apmēram 4 stundas un nonācu galā ap 17iem. Tomu gan nevarēju sazvanīt, bet man centās palīdzēt Danija (Paldies! :* ), tomēr Toms jau pats bija iedomājies, ka jāatnāk uz autoostu ap šo laiku. Tā nu satikāmies un gājām uz Toma dzīvokli. Noliku matas un devāmies uz centra ēdnīcu vakariņās. Pēc vakariņām atgrtiezāmies mājās, pļāpājām pa dzīvi, līdz es 2os naktī pārliecināju Tomu, ka mums rīt jādodas ceļojumā. :D Visu ātri izplānojām, Toms atzinās manis ienīšanā (jo lieku viņam pamest viņa mājas un doties pasaulē) un nākamā dienā pulksten 13.30 ar busu braucām uz Bursu. Bursā mēs satikām Toma dzīvokļa biedru un bundzinieku Beratu, kurš mūs no autoostas aizveda uz pilsētu, kur mazliet vēlāk pievienojās arī viņa draudzene. Tā nu viņi mums izrādīja pilsētu – pabijām Bursas tirgū un iegājām arī mošejā (man un Berata draudzenei bija jāuzvelk lakati un man lika uzvilkt arī garākus svārkus). Vispār tas bija iespaidīgi un bija sajūta, ka esmu vietā, kur nedrīkstētu atrasties. Pēc tam mēs devāmies uz mūzikas studiju, kur Toms uz ģitāras un Berats uz bungām rādīja, ko prot. :) Pēc studijas apmeklējuma Berata draudzene devās prom, bet mēs devāmies tālāk apskatīt pilsētu. Pasēdējām arī kafejnīcā, kur padzērām tēju un papīpējām ūdenspīpi (abas šīs lietas Turcijā ir ļoti populāras). Tad nu arī bija pienācis laiks mums doties atpakaļ uz autoostu, lai dotos uz Izmiru.

Izmirā nonācām agri no rīta un sākumā izkāpām nepareizā vietā, bet mums palīdzēja kāds autoostas darbinieks un iesēdināja mūs atpakaļ busā. Tā nu pēc dažām minūtēm nonācām arī mūsu autoostā, bet vēl bija pārāk agrs un auksts, lai kaut kur dotos, tāpēc vienkārši pasēdējām autoostā. Kad palika mazliet gaišāks un siltāks, mēģinājām tikt uz centru. Pie mums pienāca taksisti, kas centās pārliecināt, ka doties ar viņiem par 25 lirām (3 liras = 1 Ls), ir izdevīgākais variants priekš mums. Pateicu, ka tas ir dārgi un viņi acu mirklī pateica, ka pa 15 lirām aizvedīs mūs līdz centram un tas sanāks lētāk kā buss. Teicām, ka padomāsim un devāmies uz autobusa pieturu, kur pie mums pienāca kāds aizdomīga izskata cilvēks un prasīja, vai mums vajag pallīdzību. Viņš palīdzēja mums iegādāties autobusa biļetes un kopīgi braucām uz centru. Kā pēc tam pārspriedām, mums abiem ar Tomu viņš likās aizdomīgs un neuzticams, tāpēc centāmies būt ļoti vērīgi. Apmainījāmies numuriem, jo viņš solījās mums palīdzēt atrast naktsmājas Izmirā, tomēr mums tas pārāk lielu prieku nesagādāja, jo negribējām tikt apzagti vai nogalināti naktī. Tā nu visu dienu staigājām pa Izmiru un beigu beigās bijām bez spēka un ar lielām sāpēm kājās. Bet vispār Izmira ir skaista, it sevišķi tās krastmala. Ak jā, man uzmācās kaut kādi mazi cilvēki (domāju, ka pamatskolnieki), kamēr Toms bija pagājis nost un vēlāk pie mums pienāca lielāki puiši un teica, lai labāk ar tiem mazajiem nerunājam, jo viņi meklējot meitenes (kamõn, viņi bija vismaz 5 gadus jaunāki par mani!). Bet jā, atkal pierādījās, ka no lielākiem puišiem jābaidās mazāk nekā no tiem mazajiem cilvēkiem. Pēc tam gājām uz Izmiras tirgu, kur diezgan ilgi blandījāmies, jo tas bija ļoti liels. Es tur iegādājos vīģes un lokumu (turku saldumi). Un visu laiku pārdevēji mums teica „Welcome!”, uz ko Toms atbildēja ar to pašu. :D Tā ni pagāja mūsu diena Izmirā un dienas beigās bijām bez spēka un nolēmām, ka negribam Izmirā palikt pa nakti (kāds bija sākotnējais plāns), bet devāmies uz Denizli. Liels paldies Ibo, kurš mums visu laiku deva norādes pa telefonu. Tā nu ar Ibraima palīdzību pa telefonu nopirkām biļetes uz Denizli un ieradāmies tur ap 22iem. Lētākais hotelis (no 2, kurus atrdām) kopā mums  izmaksāja 75 liras, tomēr kārtīgi izgulējāmies un dabūjām brokastis no rīta. Sakrāmējām mantas un devāmies uz autoostu, no kurienes devāmies uz Pamukkali. Pamukkale nav īsti aprakstāma vārdos, tā jāredz pašam (vai vismaz bildē). Tas ir karsts sāls un kaļķa avots, kas ar sāls un kaļķa kristāliem apaudzējis kāda kalna vienu pusi. Izskatās, ka tas ir auksts kā sniegs, bet patiesībā ir silts, jo top  apskalo karstais avots. Kalna virspusē bijām arī citās arheoloģiskās vietās, kas saglabājušās no laikiem, kad šajā Turcijas daļā valdīja grieķi. Tur tiešām bija daudz no grieķu kultūras – amfiteātris, kolonas, statujas, baseini – viss grieķu stilā un šur tur arī sengrieķu valoda. Pamukkalē pavadījām kādas 4 stundas un tad devāmies lejā uz ciematu, kur, kā jau īstā tūristu vietā, visi runāja angliski, un paēdām vakariņas. Pirms iešanas jau uz Pamukkales kalnu centāmies nopirkt biļetes uz Eskešīru, tomēr mums tas neizdevās, jo bija svētdiena un visi studenti dodas uz savām studijām (tā ir īsta studentu pilsēta, kurā puse no 900 tūkstošiem iedzīvotāju ir studenti). Tā nu devāmies atpakaļ uz Denizli autoostu un mums nācās iegādāties biļetes uz Bursu, jo visās kompānijās bija izpirktas biļetes uz Eskešīru. Tad nu spēlējot studentu zolīti sagaidījām savu busu un atkal nakti pavadījām autobusā, līdz pēc apmēram 9 stundu brauciena no rīta nonācām atpakaļ Bursā.

Tā kā bija vēl visai agrs, sēdējām autoostā un gaidījām līdz ārā paliks siltāks un gaišāks. Ap 8.30 devāmies uz Bursas centru, kur jau iepriekš bijām ar Beratu, un gājām iepirkties. Tirgū neko īsti neatradām, tāpēc devāmies uz lielveikalu, kur paēdām un mazliet papildinājām savu gardarobi. Bijām noguruši pēc lielās staigāšanas un gulēšanas busos ceļojuma laikā, tāpēc devāmies atpakaļ uz Bursas autoostu, lai dotos uz Biledžiku.

Biledžikā aizgājām nolikt mantas uz dzīvokli un devāmies uz centru, jo bijām atkal makten izsalkuši. Katrs apēdām pa doneram (tas, ko Latvijā uzskata par kebabu) un izdzērām pa airanam (tāds kā sāļš kefīrs). Pēc tam devāmies iepirkt produktus, lai vakarā uztaisītu rosolu, lai vismaz mazliet sajustu svētku noskaņu, jo bija taču Lieldienas! Vispār ēdiens Turcijā ir diezgan lēts, vienīgi gaļa ir padārga, tomēr pārējā ēdiena lētums to atsver. Tā nu vakarā uztaisījām rasolu un iedzērām Uzo ar apelsīnu sulu. Tādas nu bija mūsu Lieldienas!

Nākamā dienā es gāju pablandīties pa Biledžikas veikaliem, bet Toms palika mājās mācīties. Tā nu es iegādājos šādas tādas drēbes un kedas, un pēc 4 stundu prombūtnes atgriezos Toma dzīvoklī. Bija atnācis arī Ibo, jo viņiem jātaisa kopīgs projekts. Gāju uz virtuvi savārīt sīpolu mizas un satīt olas, lai mums būtu īstas Lieldienas. Virtuvē satiku Beratu, kurš šodien bija ieradies Biledžikā. Viņu ļļoti pārsteidz mana olu tīšana un sīpolu mizu karsēšana. Kad olas bija gatavas, mēs ar Tomu, Ibo un Beratu taisījām olu cīņas, kurās galu galā uzvarēja Berats. Turku puiši un Toms nolēma, ka Lieldienu olu kaujas un citas atrakcijas (kā olu ripināšana) ir stulbas un diezgan bezjēdzīgas. :D Drīz Ibo bija jāiet mājās, lai nenokavētu pēdējo busu. Tā nu mēs palikām trijatā, un es ar Beratu dzērām Uzo un skatījāmies klipiņus ar latviešu mūziku. Iegājām gulēt ap pus2iem, jo nākamā rītā bija agri jāceļas, jo Tomam bija eksāmens un man bija jābrauc uz Stambulu.

Nākamā rītā Toms aizgāja pirmais, bet mēs ar Beratu palikām ēst brokastis un devāmies uz centru, jo Berats gribēja, lai palīdzu reģistrēt telefonu (viņiem tur baigie valdības noteikumi, ka vienam cilvēkam var būt tikai viens telefons un tā), tomēr nevarēju palīdzēt, jo man bija tikai īsās uzturēšanās vīza. Tad nu gājām uz autoostu gaidīt manu busu uz Stambulu. Kamēr gaidījām, sēdējām kafejnīcā un dzērām tēju. Mūs apkalpoja cilvēks, kuram pēc izskata dotu 13-14 gadus, tāpēc prasīju Beratam, vai tam džekiņam pašlaik nevajadzētu būt skolā. Berats viņam paprasīja par skolu un galu galā izrādījās, ka viņš ir 19 gadus vecs (viņš parādīja mums savu ID karti, jo mēs neticējām). :D Tā nu pasēdējām, padzērām tēju, papļāpājām un ar 15 minūšu nokavēšanos mans autobuss bija klāt.

Stambulā ierados ap pulksten 4iem, bet vispār šis 4 stundu ceļš pagāja diezgan ātri, jo viņiem bija Cartoon Network angļu valodā, kuru arī visas 4 stundas skatījos ik pa laikam pavērojot arī skatu aiz loga. Stambulā aizgāju uz akvāriju, kurš ir viens no lielākajiem akvārijiem Eiropā. Tas bija ļoti interesanti un bija dīvaina sajūta ejot caur tuneli, kuru visu apņēma akvārija stikli. Bija jocīga sajūta, kad redzi, ka tev pāri pārpeld haizivs. :D Akvārijā biju līdz 18iem, kad to slēdza ciet. Pēc tam devos uz tuvējo milzīgo iepirkšanās centru, kur arī pavadīju savu atlikušo laiku līdz pulksten 21iem un tad devos atpakaļ uz autoostu (tā ir aptuveni 10 minūšu gājiena attālumā). Kad izgāju no veikala, izrādījās, ka ārā līst, un, kad tiku līdz autoostai, biju diezgan slapja. Bet tā kā autobuss bija 22os, paspēju apžūt un tad jau braucām atpakaļ uz Grieķiju.

Ap pulksten 3iem naktī nonācām uz robežas. Mūsu pasēs atkal iespieda izbraukšanas zīmogus un sakāpām atpakaļ autobusā. Bet tad cauri busam nāca vēlreiz cilvēks, kas visu pārbaudīja un lika man, vēl 2 meitenēm un džekam izkāpt, lai varētu pārbaudīt mūsu bagāžu. Es laikam izskatos pēc rūdīta noziedzinieka! :D Iepazinos ar vācu meiteni, kurā arī ir Erasmusā Atēnās un kopā ar 2 čehu puišiem paviesojās Stambulā. Nolēmām, ka laikam mums jāmaina kaut kas savā arienē, jo šis pasākums pierāda, ka izskatāmies pēc krimināliem tipiņiem. Tā nu, neko neatraduši, turki mūs laida braukt tālāk. Arī uz Grieķu robežkontroles punkta kādu brīdi pasēdējām, bet tur vismaz neviens nelika mums atvērt somas. Tad nu drīz atkal devāmies tālāk. Kavalā mani izlaida ap 6iem rītā, un gāju uz autoostu, lai painteresētos par busiem uz Serresu. Tā kā izskatījās, ka būs smuka diena, izlēmu, ka nesteigšos braukt uz Serresu, bet izmantošu to, ka esmu pilsētā ar pludmali. Tā nu sagaidīju sauli un devos apskatīt pilsētu. Ap pulksten 9iem devos uz jūrmalu, kur pavadīju kādas 4 stundas peldot un sauļojoties. Tagad esmu sārta un man mazliet sāp āda. Tā nu 14.30 devos uz Serresu un pēc 2 stundām biju klāt. Tā nu beidzās mans Turcijas ceļojums. Jāatgriežas atkal pie mācībām.

Ak, jā, gandrīz aizmirsu, ka Toms man lika publicēt kaut kur internetā (vispār jau twitterī, bet es aprobežošos ar blogu), kur Kriksis to izlasīs, ko tādu: „Ja Toms nebūtu aizņemts, es viņam piecirstu kanti!” :D

Pirmsceļojuma laiks.

Makten sen neko neesmu rakstījusi, tāpēc šoreiz taps divi ieraksti.

Vakarā, kad tapa mans pēdējais ieraksts (9.aprīlis) arī gāju pablandīties pa ielām. Gribēju atrast mežu, bet nezināju tumsā, kā tikt pāri upei un galu galā atkal nonācu akropolē, tikai šoreiz pa garāku ceļu un daudz vēlāk kā iepriekšējā vakarā (ap 2iem naktī). Un nepagāja ne 15 minūtes, kad mani pusnakts draudziņi atkal uzradās (ar viena cilvēka izmaiņām sastāvā). Visi bijām diezgan pārsteigti, ka atkal nakts vidū tur tiekamies. Mazliet papļāpājām, Ioannis (kas lasās kā Jānis) paprasīja, kā mani atrast feisbukā, un viņi brauca prom.
Svētdien dienas gaismā atradu mežu un rezultātā devos 4 stundu pastaigā pa mežu un kalniem. Vakarā Ioannis mani uzaicināja feisbukā, un tagad es viņu izmantoju kā savu Grieķijas infocentru, ja man kas vajadzīgs (piemēram, uzzināt, kā apskatīties kredītu telefonā). :D
Pēdējā skolas nedēļa pagāja visai ātri un mierīgi, jo dažas lekcijas nenotika, kā arī atkal ar Kikī vienkārši kopīgi dzērām kafiju. Un tā nu ceturtdienas pēcpusdienā sākās mūsu vairāk kā 2 nedēļu brīvlaiks, kurš iesākās ar visai apmākušos un vēsu laiku pirmajā nedēļas nogalē. Vispār ceturtdien leiši bija pārsteidzoši draudzīgi un vakarā kopīgi dzērām alu un spēlējām Uno. Un piektdien no rīta viņi devās prom un atpakaļ solās būt pirms paša skolas sākuma.
Pa nedēļu papļāpāju ar Arči skype un piektdien ar Madaru un Ievu. Pārējo laiku līdz trešdienai centos izmācīties (tomēr neizdevās izpildīt visu, ko biju iecerējusi).
Tā kā zināju, ka svētdienā Serresā ir futbols un spēlēs Māra Verpakovska komanda, gribēju aiziet paskatīties, tikai nevarēju atrast, cikos spēle sākas. Tā nu aizrakstīju Mārim twitterī un viņš man piedāvāja brīvbiļetes. :) Vispār svētdiena bija lieliska diena, jo izlēmu izmantot to, ka esmu mājās viena un man ir vanna. Tā nu pirms spēles sēdēju siltā vannā, dzēru vīnu un skatījos kompī filmu. Kā tāda princese! :D
Pirmdien iegādājos biļeti uz Turciju. Izbraukšana bija trešdien 23.30 no Kavalas. Tā nu pa atlikušajām dienām nopirku vēl šo to līdzi ņemšanai (piemēram, Uzo :D ), pamācījos, papļāpājos ar Marinu, iztīrīju mājas, un bija jau pienākusi trešdienas pēcpusdiena un līdz ar to arī laiks doties ceļā...

Bet par to jau nākamajā ierakstā. :)

Vientuļnieka piedzīvojumi.

Sēžu Serresas centrālajā laukumā un izbaudu ātra interneta priekšrocības. :D

Otrdiena iesākās visai jocīgi, jo, kad taisījāmies iet uz skolu un es ģērbu kurpes, Gintare un Margarita pēkšņi vienkārši aizgāja man neko nesakot un mani nepagaidot. Vispār esmu laigam apguvusi šo grieķu halarā un mani nekas īsti nespēj izsist no sliedēm un dzīvi uztveru viegli, tāpēc man bija dziļi vienalga, ka tā, tomēr uzskatu, ka tas ir jocīgi. Skolā bija pienākusi diena, kad izspēlējām darba interviju. Vispār tas bija ļoti lietderīgi un tagad apzinos savas vājības un to, ko vajadzētu apdomāt pirms īstas darba intervijas. Pēc lekcijām devāmies pusdienās un tad uz tenisu. Gāju kājām, jo bija samērā daudz laika atlicis. Pārējās gan gāja sēdēt otrā dzīvoklī un atbrauca vēlāk ar autobusu. Vispār nezinu, kāpēc pēkšņi ir radusies kaut kāda jocīga attieksme pret mani, bet var just, ka pēkšņi kaut kas ir mainīījies. Pat tenisā bija sajūta, ka Margarita ir nelaimīga, ka viņai jāspēlē ar mani (lai gan es spēlēju salīdzinoši labi un treneris mani uzslavēja. ^^ ). Vakarpusē mēs nopirkām veļasmašīnu, kuru tagad visi cītīgi izmanto. Vispār ļoti laba, tikai 2 gadus veca. Nokristījām to par Malaka (vārds, kuru grieķi izmanto biežāk kā krievi „bļeģ”). :D Vakarā mani leiši atkal dzēra. Pāris glāzes pieklājības pēc arī iedzēru, bet tad gāju pie datora, jo man nav interesanti sēdēt ar viņiem un klausīties leišu runās.

Nākamā dienā viss it kā bija kārtībā un diena pagāja visai ātri. Vakarā uz mūsu dzīvokli atnāca Raminta, lai izmazgātu drēbes. Tā nu viņi kopīgi skatījās kādu filmu. Izlēmu iet gulēt, jo nākamā rītā agri jāceļas, jo gribēju ieiet dušā. Gāju pateikt, ka no rīta iešu dušā un tad Margarita iedomājās man pateikt, ka mums no rīta nav lekcijas, tātad varu celties 3 stundas vēlāk. Ja es nebūtu gājusi pie viņiem, neviens man nebūtu iedomājies pateikt, ka grieķu valoda nenotiek. Jocīgi dzīvojot kopā. :/

Tā nu ceturtdien skolā bija jābūt tikai pusdienlaikā. Lekcijas bija diezgan interesantas un pēdējā lekcijā, kopīgi ar pasniedzēju Kikī devāmies uz skolas kafejnīcu dzert kafiju. Es pie tādām lekcijām varētu perast! :D Tā nu, dzerot kafiju, Kikī apjautājās par mūsu nedēļas nogales plāniem. Pēkšni meitenes pateica, ka dosies uz Saloniki. Protams, ka man par to nekas nebija pateikts (iespējams, ka tas arī bija „interesantās” uzvedības iemesls). Visu dienu pavadījām draudzīgā atmosfērā, līdz brīdim, kad gājām no skolas uz ēdnīcu – viņas man gāja no muguras un visu laiku aprunāja, līdz brīdim, kad pēkšņi, neko nesakot, aizgāja pa citu ceļu citā virzienā. Protams, ka jutos stulbi, tomēr arī šis mani nespēja īsti izsist no sliedēm un sabojāt manu lielisko halarā garastāvokli. Kad biju ēdnīcā paēdusi un jau gāju projām, pēkšņi ieradās arī pārējās meitenes. Tā vien nopratu, ka bija aizgājušass uz autoostu, lai iegādātos biļetes uz Saloniki. Uzminiet nu – neesmu aicināta!

Pa dienu izlasījām afišu, ka vakarā notiek skolā ballīte. Martina un Raminta saposušās ieradās mūsu dzīvoklī un, kad pajautāju, vai ies uz skolas ballīti, vēsi noteica, ka jā. Pateicu, ka iešu ar viņām un man atbildēja: „Labi.” Tā nu saģērbos ujn gāju pasēdēt ar viņiem, bet attieksme bija apmēram „ko tev te vajag?”. Tā nu nolēmu, ka man vienai šakatā ir interesantāk un pateicu, ka man ir garlaicīgi un eju uz skolas ballīti un vai viņi galu galā nāks. Pateica, lai atrakstu, kas tur notiek un ka drošvien ies. Tā nu vienatnē gāju uz ballīti. Tā kā esmu cilvēks, kam patīk kompānja, pa ceļam sāku runāties ar visādiem nepazīstamiem cilvēkiem, kas arī devās uz to pusi. Beigu beigās, kad nonācām ar viņiem ballītē, satiku Krisu ar trijām meitenēm. Tā nu sāku tusēties ar viņiem un izrādījās, ka viena no meitenēm  ir Krisa meitene. Viņa bija ļoti jauka un visu laiku runājās ar mani un apmainījāmies numuriem un viņa teica, lai padodu ziņu, kad būšu Saloniki. Kriss brīnījās, ko daru ballītē viena, un tad nu es pastāstīju visus savus nedēļas piedzīvojumus un vispār šo to par leišu attieksmi pret cilvēkiem. Kriss man teica, ka arī viņš šādu attieksmi no leišiem pieredzējis, kad bija  erasmusā Porto un  lai viņus visus uzmetu, jo grieķi ir jaukāki un lai turos kopā ar grieķiem. Vispār pēc šī vakara pasaulē ir vairāk cilvēku, kuriem netīk leiši. :D Un Kriss man vislaik atvainojās, ja aizmirsa runāt angliski un visu pārtulkoja. :) Tā nu kādu laiku tusējāmies, bet tad viņi devās prom, jo Krisam ir kaut kādas problēmas ar muguru un viņš nejutās labi. Tomēr viņš man norādīja puišus, ar kuriem lai turos kopā.

Tā nu piegāju pie puišiem un teicu: "Chriss said that you are good boys and I must stick together with you." "Chriss said like that? Of course you can stick together with us, but we are not good boys. We are the bad ones." :D Sākām runāties, un, kad džekiņš paprasīja, no kurienes esmu, un teicu, ka no Latvijas, viņš noteica: „Ā, hokejs!” Un es biju sajūsmā, ka viņš tiešām zina par hokeju. Izrādās, ka viņš bija bijis Čehijā hokeja čempionāta laikā un dzīvojis vienā viesnīcā ar latviešiem. Tā nu kādu laiku patusējāmies, bet arī viņi devās mājās, jo nākamā rītā lekcijas. Tā nu parunājos vēl ar vienu otru un devos prom. Tā kā leiši it kā teica, ka ies uz rokbāru, izlēmu aiziet tur. Beigu beigās viņi tur tomēr nebija un nezinu, vai vispār kaut kur bija, tāpēc padzēru alu un ar kausu rokās devos mājās. :D

Nākamā rītā jutos kā pēc ballītes un nopriecājos, ka neviens nav mājās, jo jau aizbraukuši uz Saloniki. Tā nu saģērbos un aizgāju paēst. Kad gāju prom no ēdnīcas, satiku dīvaino sporta zāles džeku (vienkārši dīvaino, nevis smuko sporta zāles dīvaini) un sarunāju tikties ar viņu sporta zālē. Aizgāju līdz Lidlam un gāju atkal mājās, lai sataisītos uz sporta zāli. Tur pabiju kādu pusotru stundu un tad kopā ar dīvaino džeku gājām mājās. Viņš ar mani atnāca līdz pašām mājām un laikam gaidīja, ka uzaicināšu viņu kaut kur vakarā, jo apjautājos, vai kaut kur kaut kas notiek, tomēr nekur viņu neaicināju, jo viņš ir pārāk jocīgs (jā, esmu riebekle, kas nedraudzējas ar dīvaiņiem).

Vakarā, sēžot pie datora, palika mazliet garlaicīgi, tāpēc izdomāju iet pablandīties pa naksnīgās Serresas ielām. Rezultātā ložņājot pa vietām, kurās normāli cilvēki nakts laikā neietu, nonācu Serresas akropolē kalna galā. Sēdēju tur un skatījos uz Serresu no augšas, un domāju par to, ka gribu dzīvot gan Liepājā, gan Serresā, jo arī šī pilsēta man ir kļuvusi mīļa. Tā nu sēdēju, dzēru alu un dziedāju līdzi dziesmām savā plejierī, līdz pamanīju, ka man aiz muguras sākas rosība. Nepievērsu tam dižu uzmanību līdz brīdim, kad sapratu, ka runā ar mani. Pagriezos, izņēmu austiņas un teicu, ka nesaprotu grieķiski. Tur bija 5 džeki, kas bija ļoti patīkami pārsteigti, ka satiek kādu ārzemnieku. Īpaši sajūsmā bija viens no džekiem, kurš, ieraudzījis manas zaļās acis, spēja pateikt tikai „Vāāāāāāu!” un ka esmu ļoti skaista. Tā nu sākām pļāpāt un viņi teica, ka esmu traka, ka vienatnē pusnaktī nāku uz akropoli, un vēl pie tam ar kājām. :D Tā nu pļāpājām un tad viņi teica, ka drošvien esmu pārbijusies. Es neizpratnē pajautāju, kāpēc viņi tā domā. Un  viņi teica, ka es esmu viena, bet viņi ir pieci un tāpēc man būtu jābaidās. Es teicu, ka nebaidos un paprasīju vaitad viņi mani taisās nogalināt. Puiši teica, ka nekad jau nevar zināt, ko daqrīs svešinieki, un es pateicu: „Damn, I didn’t wanted to die today! But what else can I do?” un mēs visi sākām smieties. Paprasīju arī kāpēc viņi nakts vidū ir akropolē un vai viņiem nav bail no manis un viņi teica, ka ir. :D Tā nu papļāpājām un kopīgi paņirgājāmies un viņi teica, ka aizvedīs mani mājās, jo  negrib mani pamest vienu. Sarunājām arī rītā iet kopīgi padzert kafiju un apmainījāmies numuriem, bet viņi nepiezvanīja, jo laikam nepareizi norakstīja numuru. :( Tā nu pirmo izlaidām puisi, kas priecājās par manām acīm, un viņš mani sabučoja uz vaigiem uz atvadām. Kad braucām tālāk, pārējie puiši man teica, lai nebaidos, jo viņi nav ļauni un viņu draugs, kuru izlaidām arī nav ļauns, vienkārši ir īpaši draudzīgs. (Es nezinu kāpēc grieķi domā, ka man būtu jābūt nenormāli nobiedētai, ja kāds man iedod buču uz vaiga.) Un tad Jānis (grieķiem ir populārs vārds Ioanis, kas izklausās gandrīz kā Jānis (tāpēc teicu viņam, ka 24.jūnijā viņam noteikti jābūt Latvijā)) teica, ka būtu nenormāli nobijies manā vietā un es atkal prasīju kāpēc. Viņš teica, ka viņam būtu bail būt meitenei kopā ar svešiniekiem vienā mašīnā. Es atkal paprasīju, vai viņi tomēr taisās mani nogalināt un teicu, ka taču paši teica, ka nav ļauni. Viņš atkal atzina, ka esmu traka, ka uzticos svešiniekiem un ka tā nevajag darīt. Tā nu bijām jau pie manām mājām un uz atvadām pateicu: „Re, jūs mani tomēr nenogalinājāt, un es esmu dzīva un vesela. :)” Pasmējāmies, novēlējām labas naktis un gāju mājās.

Šodien bija ļoti saulaina un skaista diena. No rīta biju paēst un tad izgāju pa veikalie un nopirku jaunas zandalas – melnas ar štripām pāri kājai. Parunājos ar pārdevēju, kurš bija diezgan jauns puisis un diezgan labi runāja angliski. Vispār pēdējo trīs dienu laikā visu laiku satieku smukus cilvēkus, kas runā angliski (agrāk bija tikai ne pārāk glīši, kuri angliski nesaprot :D). Biju izgājusi vēl šur tur un vakarpusē devos uz Serresas centrālo laukumu laba interneta meklējumos. Sāku rakstīt šo ierakstu un papļāpājos skypā ar Daniju, un man pienāca klāt visādi mazi dīvaini cilvēki (pamatskolnieki) un uzzinājuši, ka esmu no Latvijas, sāka izdot dīvainas skaņas. Tajā brīdī iedomājos, ka no viņiem gan man ir bail. :D Bet pienāca lielāks džekiņs, kaut ko viņiem pateica un viņi aizvācās. Sasmaidījāmies ar džekiņu, viņš aizgāja un es turpināju sarunu ar Daniju līdz brīdim, kad mana baterija bija gandrīz tukša. :D Tā nu es tagad saprotu, ka man pilnīgā nošķirtībā no pasaules, kalna galkā, nav bail no 5 grieķu puišiem, bet pilsētas centrā no bara pamatskolnieku man gan ir bail. Jā, esmu jokaina. :D

Tas arī viss, tagad došos atkal Serresas ielās paskatīties, kas šodien notiek. :)

Pēcceļojuma nedēļa.

Atkal pēc savu fanu lūguma uzrakstīšu te kādas pāris rindkopas (vai vairāk ;D ).

Tātad svētdien pēc mana ceļojuma, kā jau varat iedomāties, man bija ļoti daudz drēbju, ko mazgāt. Tas arī bija pirmais darbiņš pēc pamošanās, ko izdarīju. Kad tas bija pabeigts, bija pienācis laiks doties pusdienās. Pēc tik ilga laika dzīvojot uz maizītēm un fastfooda bija ļoti jauki baudīt siltu ēdienu – vistas kājiņu un kartupeļu biezputru, fetas sieru un kāpostu salātiņus. :) Kā jau svētdienā, visi veikali bija ciet, tomēr daži kioski bija vaļā, tāpēc iedomājāmies, ka drošvien vakarā gribēsim alu un katra paņēmām pārīti. :D Kad pārnācām, iedomājāmies, ka varētu paskatīties kādu filmu, tomēr, kamēr savā datorā meklējui, ko varētu paskatīties, Gintare aizmiga un Margarita teica, ka arī labprāt pagulētu. Es, kā jau cilvēks, kas pa dienām neguļ, paņēmu datoru un kafiju un, sēžot uz balkona, rakstīju sava ceļojuma aprakstu. (Tas aizņēma tiešām daudz laika un galu galā man wordā sanāca 5 pilnas lapas. :D )

Gintare un Margarita pamodās tad, kad bija jāsāk  taisīties uz vakariņām. Kad pārnācām no tām, drīz arī atgriezās Pārējie mūsu biedri. Savācām savas mantas no mašīnas un izlēmām beidzot tomēr paskatīties kādu filmu. Gribējām kaut ko, kur nebūtu jādomā un nosvērāmies par labu Jackass 3. :D

Nākamā rītā jau atkal bija pienācis doties uz lekcijām. Gerijs mūs uzcienāja ar gardāko šokolādes kūku, ko jebkad esmu ēdusi. Tā bija vienkārši perfekta! :) Ieradās arī vēl viena no erasmus (viņa patiesībā nav erasmus, bet kādas citas programmas dalībniece. Bet mūs visus tik un tā sauc par erasmus.) meitenēm – protams, lietuviete. :D Iepazināmies ar viņu un samainījāmies numuriem. Iepazināmies arī ar vienu viņas grieķu draugu, kurš bijis erasmusā Lietuvā. Viņam tur ir bijusi sava grupa.

Vakarā mani leiši nolēma, ka vajadzīgs tekilas vakars. Kad tekila beidzās, meitenes izvilka savus atlikušos deviņniekus (200ml pudelītes trīs deviņniekus un sarkanos deviņniekus (visi zaļie deviņnieki tika iztukšoti pirmie :D )). Kad beidzās tie, visi nolēma doties uz otru dzīvokli, jo puišiem vēl tur esot alkohols. Es atteicos, jo biju nogurusi un gribēju iet gulēt.

Tā nu nākamā rītā uz lekcijām ieradāmies tikai es un Martina, kura iepriekšējā vakarā nedzēra vispār. Pārējie leiši vēl no rīta bija tādā pālī, ka nebija pamodināmi. Pēc lekcijām satiku viņus ēdnīcā, jo viņi bija tikko pamodušies un atnākuši paēst. Tomēr neviens nebija skaidrāks, kā iepriekšējā vakarā un nolēma, ka ballīte jāturpina. Gājām uz mūsu dzīvokli, pa ceļam paņēmām alu (pēc tam arī Uzo) un turpinājām ballēties. Tā nu visu dienu un vakaru (un nakti) pavadījām mūsu dzīvoklī, jo ārā bija negaiss (jēj, beidzot patiešām var sēdēt uz zemes! :) ).

Nākamā rītā tomēr uz lekcijām ieradāmies visas un dienu pavadījām mierīgi. Vakarā tikai aizgājām līdz Baibai (jaunajai meitenei) un drīz nācām atpakaļ.

Ceturtdiena (kā jau ceturtdiena) bija gara diena – no 9-19 pavadīju skolā. Satiku arī Aleksandru un mazliet papļāpājām par mūsu ceļojumu un tā.

Vakarā Martina un Raminta atnāca uz mūsu dzīvokli un, kamēr runāju pa skype, visas meitenes kaut kur aizgāja man neko nesakot. Pārradās pēc  4iem kopā ar kādu grieķu puisi. Biju gatava viņus visus nogalināt, jo viņi bļaustījās pie manas istabas durvīm (mūsu viesistabā).

Nākamā dienā man gribējās izstaigāties, tāpēc nolēmu aiziet līdz Lidlam (kas ir pilsētas nomalē). Tā nu pastaigājos vēl mazliet, un beigu beigās mana pastaiga ieilga 4 stundu garumā. Kad biju mājās bijusi kādu stundu, pie manis ienāca Gintare un pateica, ka pēc piecām minūtēm mēs dodamies piknikā (protams, viņi to bija plānojuši jau sen, bet man pateica 5 minūtes pirms iziešanas).  Bet sataisījos diezgan ātri un devāmies uz kalnu. Kad bijām sakurinājuši grillu un jau cepām pirmos sašlikus, ieradās grieķu puisis, kas vakarnakt bija bijis mūsu dzīvoklī, ar draugu. Izrādījās, ka šo puisi jau zināju iepriekš, jo viņš strādā par bārmeni Voltā, kur jau kaut kad sākumā paviesojāmies. Mani ļoti priecēja grieķu puišu klātbūtne, jo beidzot kāds nerunāja lietuviski! ^^ (Lai gan leiši vēl arvien runāja leitiski un es pārsvarā runāju ar grieķiem.) Pēc piknika visi devāmies uz mūsu dzīvokli, jo grieķiem bija šis tas ko uzpīpēt. Vakars bija tiešām jauks, un beidzot es normāli izgulējos un nedzirdēju pat gružmašīnu. :)

Visu sestdienu pavadīju mājās, jo izdomāju, ka jāuztaisa atslodzes diena. Tā nu iztīriju mājas un sakopu datoru (kurš nu jau atkal ir klāts ar putekļiem). Vakarā mūsu puiši izdomāja, ka varētu paspēlēt biljardu un boulingu, tāpēc devāmies to darīt. Pārradāmies pēc plkst. 2iem un likāmies uz auss.

Svētdien pasauļojos uz balkona, izmazgāju savas drēbes un izlēmām doties paspēlēt volejbolu. Atradām volejbola laukumu ar smiltīm ļoti jaukā vietā. Tā arī tur pavadījām lielāko daļu dienas spēlējot volejbolu. (Gandrīz visos šīs nedēļas pasākumos (izņemot pikniku) Martina nepiedalījās. Nezinu, kāpēc tā.) Pēc voilejbola aizgājām paēst un pēc tam pa mājām. Vakarā man beidzot laicīgi paprasīja, vai negribu doties uz bāru, kurā spēlēs grieķis, kurš bija erasmusā Lietuvā. Protams, ka piekritu. Sataisījāmies un gājām uz bāru „Eleven”, kur pāris stundas pavadījām lieliskas mūzikas pavadībā. Viņi spēlēja gan pasaulē, gan grieķijā populāras rokdziesmas. Mums bija arī ļoti jauka bārmene, ar kuru mazliet papļāpāju, un viņa papriecājās, ka man patīk arī grieķu roks, ko spēlēja puiši. Pēc viņu uzstāšanās gājām mājās čučēt.

Šorīt neviens no mums īsti nevarēja pamosties, iespējams laika dēļ. No rīta bija visai apmācies un pavēss, bet pa dienu jau kļuva silts. Pirmdienās mums ir lekcijas tikai pie Gerija un viņš atkal mums bija atnesis ko garšīgu – šoreiz tie bija grieķu saldumi. Lai gan ļoti trekni, tomēr arī ļoti gardi! :)

Pēc lekcijām Martina un Raminta gāja uz sporta zāli, bet mēs uz centru. Gintare un Margarita gribēja vēl aiziet uz pastu, bet es gāju pusdienās. Ēdnīcā satiku Krisu, kuram pastāstīju par mūsu ceļojumu. Viņš papriecājās un teica, lai kaut kad padodam ziņu, jo vajadzētu vēl kādreiz satikties un kaut kur aiziet, jo pēc mēneša viņš jau pametīs Serresu. Pēc pusdienām pārnācu mājās un pēc kāda laika atnāca arī meitenes. Mazliet pameklējām informāciju mūsu esejai un drīz vien nolēmām, ka šodienai tas arī viss. :D Vakarā izlēmu, ka man beidzot jāiet paskriet šeit brīvā dabā. Skrēju mazliet vairāk par stundu un pārnācu pārgurusi, tāpēc tagad, pēdējiem spēkiem pabeigusi rakstīt savu dzīvesstāstu, likšu punktu un došos čučēt. Arlabunakti! :)