Greecetrip.

Beidzot arī sākām ceļot pa Grieķiju. :)

Ceturtdien, 17.martā, aizgājām uz grieķu valodas un e-komercijas lekcijām un pēc tām, plkst 15os, kopā ar Margaritu un Gintari ar autobusu braucām uz Atēnām. Vispār šeit visi starppilsētu autobusi ir ļoti ērti, gluži kā ekskursiju autobusi. Ceļš uz Atēnām aizņem 7 ar pusi stundas, taka dabūju gan paskatīties ārā pa logu, gan mazliet pačučēt. Patiesībā ceļš no Serresas uz Atēnām ir ļoti skaists, it sevišķi pirms Larisas – ceļš vijas starp augstiem kalniem, kuru virsotnes pazūd mākoņos, un gar krauju malām, kurās savu ceļu atradušas upes. Vietām var redzēt kādas senatnīgas pilis un klosterus kalnu  virsotnēs, kā arī lielus līdzenumus, kurus tālumā ieskauj kalni. Tomēr visu ceļu nav iespējams palikt nomodā un to visu vērot, jo autobusa vieglā līgošanās ieaijā miegā. Kad Tuvojāmies atēnām, ieraudzīju Riča sapņu mašīnu – džipu ar milzīgām riepām (vispār Ričim te patiktu, Grieķijā visur ir klaiņojoši, labsirdīgi suņi, daudz mocīšu un visādas interesantas mašīnas).

Pēc garā ceļa pē pusvienpadsmitiem bijām Atēnu briesmīgajā autobusu stacijā. Tā tiešām ir neomulīga, baisa un netīra vieta. Bet būtībā visas Atēnas ir diezgan netīra un neglīta pilsēta. (Protams, ja neskaita arheoloģiskās vietas un citas populāras tūristu apmeklētas vietas.) Nebija citas iespējas, kā ņemt taksi un doties uz vienu no hosteļļiem, kuru adreses atrada Martina. Nonācām hostelī, kur tieši bija 8 vietas priekš mums astoņiem. Tomēr pirmajā mirklī šī vieta likās šausminoša. Lai gan tīra un sakopta, bet ne gluži tādu es iedomājos hosteli – tas vienkārši bija liels dzīvoklis (visticamāk vairāki apvienoti dzīvokļi) ar vairākām istabām. Tā vadītāji bija divi paveci ķīnieši (vai kaut kas tāds (nezinu, katrā gadījumā šķībacainie. :D (neesmu rasistiska, vienkārši tiešām viņus neatšķiru :D ))), kuri domāja, ka esam ļoti nobījušās, lai gan vienkārši bijām nogurušas pēc garā ceļa. Aptuveni pēc stundas klāt bija arī pārējie mūsu biedri un visi gājām gulēt.

Nākošā rītā ar metro (es pirmo reizi braucu ar metro (ievēlējos vēlēšanos!)) devāmies uz ostu, lai iegādātos biļetes prāmim uz Santorini. Tā kā esam Grieķu studenti, dabūjām gandrīz 50% atlaidi un 90 eiro vietā samaksājām tikai 46 eiro par biļeti turp un atpakaļ. Pēc tam devāmies uz akropoli un akropoles muzeju. Kad gājām pirkt biļetes, Tadas prasīja, vai var maksāt ar karti, un pārdevēja atbildēja, ka ar ISIC kartēm tas ir par brīvu. :) Jā, tāpēc iesaku katram, kas dodas uz Grieķiju (vai kādu citu  eiropas valsti) un vēlas apskatīt arheoloģiskas vietas un muzejus, uztaisīt ISIC karti. Man tā jau ir atmaksājusies. :) Vispār man ļoti patika gan akropole, gan muzejs. Muzejam vietām ir stikla grīda, zem kuras apakšā ir izrakumi, mazliet jocīgi tālu zem savām kājām saskatīt zemi un senus mūrus.  Kā arī staigājot pa akropoli pārņem dīvaina sajūta, kad iedomājos par to, ka pirms pāris tūkstošiem gadu tajās pašās vietās staigāja pasaulslaveni filozofi un domātāji. Viņi būtu šausmās ieraugot, par ko ir pārvērtušās kādreiz tik brīnišķīgās Atēnas.

Tā kā pēc akropoles un muzeja apmeklējuma bijām diezgan izsalkuši, devāmies meklēt kādu ēstuvi. Atradām ēstuvi, kurā par 7,5 eiro dabujām maizi, grieķu salātus un girosu. (Tā ir ļoti laba cena priekš Grieķijas, īpaši priekš Atēnām.) Pēc tam devāmies uz veikalu , iepirkām mazliet ēdienu un alu un devāmies uz mūsu hosteli. Vispār mūsu hostelis atradās tādā diezgan interesantā vietā – zem mūsu logiem stāvēja ielenes un ķēra sev klientus, ar kuriem devās uz pretējā ielas pusē esošo hoteli. Patiesībā pārsteidzoši, cik daudzām tas tiešām arī izdevās. Mēs visu vakaru dzērām alu uz balkona un vērojām, un ņirgājāmies par to, kā viņas savā starpā cīnās par katru klientu – nožēlojami un mazliet skumji.

Nākamā rītā mūsu hosteli atstājām 5.40 un ar metro atkal devāmies uz ostu, lai dotos uz Santorini. Mašīnu atstājām tur pat blakus hostelim un cerējām, ka neviens tai neko nenodarīs. Prāmis uz Santorini devās aptuveni  7 ar pusi stundas, pa ceļam piestājot arī citu salu ostās. Uz klāja bija diezgan pavēsi un es sapratu, ka nav visai gudri doties jūrā ar plandošiem svārkiem. :D Bet uz beigām saule iegriezās tā, ka es sēdēju tieši saulītē un tad jau jutos jauki. Vispār pārsteidzoši, cik daudz aziātu ceļo uz grieķu salām, un viņi vislaik spiedz un jocīgi smejas, bet vispār šķiet labsirdīgi.

Pēc izkāpšanas mūs sagaidīja mūsu hoteļa īpašnieks Džons ar savu auto, lai mūs aizvestu uz hoteli, kurš atradās ciematā Perisa. Pirmais iespaids bija fantastisks, jo osta atrodas lejā un tur ir daži veikaliņi un nevar nojaus par to, kāda izskatās sala. Par līkumotu ceļu devāmies augšā kalnā un no tā virsotnes pavērās skats uz salas līdzenumiem un tās patiesajiem izmēriem. No ostas līdz hotelim bija  aptuveni pusstunnda ceļā jāpavada. Kad nonācām pie hoteļa, ar mums sasveicināties atnāca Džona dēls un teica, ka pēc tam, kad būsim apskatījuši istabas, lai nonākam lejā (zem hoteļa ir Džona dēlam piederoša interneta kafejnīca un kvadrociklu nomāšanas vieta). Martina un Raminta dzīvoja atsevišķā numuriņā, bet mēs, pārējie, dzīvojām vienā numuriņā ar 2 istabiņām. Nolkiām mantas un devāmies lejā, tur mums iedeva Santorini kartes un parādīja vietas, kuras mums jāapmeklē (Laras Kroftas otrās daļas sākums esot uzņemts Santorini, būs jānokačā un jānoskatās. :D ). Tad mēs noīrējām 4 kvadrociklus, ar kuriem mūs apmācīja braukt mūsu jaukais mehāniķis, kurš mūs vakarā uzaicināja uz klubu (bet mēs neaizgājām, jo visi bija noguruši. :/ ). Tad nu arī izlēmām iemēģināt mūsu braucamrīkus un aizbraucām uz Sarkano pludmali. Tā tiešām bija klāta ar maziem sarkaniem akmentiņiem un tur mazliet pabradājām pa ūdeni. Sarkano pludmali ieskāva milzīgas sarkanas kraujas, pa  kuru augšām arī mazliet pastaigājām. Pēc tam devāmies uz veikalu iegādāties Uzo un alu. Tā kā tuvojās saulriets, devāmies uz bāku, lai vērotu saulrietu. Saulriets bija tiešām pasakaini skaists un, saulej laižoties lejā, tā mazliet pazuda aiz kādas klints stūrīša līdz pilnībā iegrima jūrā. Pēc saulrieta kļuva mazliet pavēsi un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai uzsāktu mūsu Uzo dienas, Uzo naktis (tā iesaucām šo ceļojuma posmu uz salas, jo iztukšojām tiešām daudz Uzo pudeļu :D). Bet patiesībā Uzo ir ļoti interesants dzēriens, jo pēc tā nekad nav galvassāpju vai sliktas pašsajūtas.

Svētdienas rīts bija ļoti saulains un silts, tāpēc izlēmām doties uz Melno pludmali. Šo datumu, 20. martu, varu tagad atzīmēt kā pirmo dienu šogad, kad peldējos jūrā. :D Ūdens tiešām bija silts. (Nu aptuveni tāds vasarā ir Liepājas jūrā, kad nav auksti, bet nav arī ļoti silts. Tieši nezinu, bet teiktu, ka bija kādi 16 grādi.) Pusi dienas pavadījām Melnajā pludmalē sauļojoties, peldot un spēlējot volejbolu. Pēc tam devāmies pārģērbties, paēst un apmeklēt baznīcu kalna galā. Sākumā domājām, ka tā ir ciet un pastaigājām pa āru, bet Raminta un Martina aizgāja citur. Pēc brīža satikām Ramintu un viņa teica, ka Martina ir dievkalpojumā. Iegājām arī es, Gintare un Tadas. Sajūta bija tādda diezgan maģiska, mazliet biedējoša, bet apburoša. Mūki dziedāja dziesmas, kas atskanēja mazās baznīciņas kupolā un piepildīja baznīcu ar īpašu valdzinošu skaņu, kuras efektu pastiprināja svētbildes un bagātīgi apzeltītie rotājumi. Skaņa gluži vai ieveda transā un negribējās pat kustēties un iet prom, lai gan tas mazliet arī biedēja. Pēc kāda laiciņa tomēr devāmies prom ar mazliet sabiedētiem skatieniem, jo visiem šis dievkalpojums radīja jocīgas sajūtas.

Pēc tam devāmies uz ciematiņu kalnu pakājē un pastaigājām pa mazajiem šaurajiem ieliņu labirintiem.  Visi braucēji un pasažieri samainījās un tagad arī es tiku pie kvadrocikla stūres. :) Man prieks, ka galu galā abi ar Mindaugu esam dzīvi, jo bija dažas mazliet biedējošas situācijas, kamēr biju pie stūres. Bet Mindaugas tikai pateica, lai braucu uzmanīgāk un reizēm lietoju arī bremzi. :D Bet jā, vispār kamēr biju Santorini, man radās daži jauni dzīves mērķi, piemēram, es vēlos kvadrociklu. :) (Vēl arī es vēlos dzīvot Santorini, jo tur ir lieliski un tā ir gluži kā paradīze zemes virsū – mierīga, bet tajā pašā laikā dzīva. Es spētu dzīvot tādā vietā. :D ).

Pirmdien braucām uz Firu (Santorini lielāko pilsētu), lai pastaigātu pa tās mazajām ieliņām un iepirktu kādu suvenīru. Nokāpām arī lejā uz Firas ostu, no kuras var aizbraukt uz tuvējo vulkānu un tā karstajiem avotiem, tomēr to nedarījām, jo tas nav lēts prieks un galu galā būs iemesls kādudien atgriezties Santorini. :) Jau ceļš uz ostu bija diezgan nogurdinošs, bet ceļš augšup bija tiešām ilgs un ar daudzām pieturvietām. :D Un mums visu laiku, kopš ieradāmies Firā, sekoja suns. Lejā viņš satika vēlvienu suni, ar kuru sāka spēlēties un nu jau mums sekoja divi suņi. :D Viņi abi bija ļoti jauki un mīlīgi. :) Tomēr mēs viņus nozaudējām, jo gājām uz kafejnīcu paēst. Es dabūju milzīgu porciju ar garšīgiem grieķu salātiem. :) Pēc pusdienām devāmies tālāk uz otru salas daļu, lai vērotu saulrietu. Mazliet nosalām, jo bija ļoti vējains, tāpēc pēc saulrieta pa līkumotiem kalnu ceļiem, cenšoties viens otru apsteigt, devāmies atpakaļ uz Perisu. Mūsu Ferrari (tā iesaucām mūsu sarkano kvadrocikliņu) bija pirmais! ^^ Tad nu hotelī turpinājām savas Uzo dienas, Uzo naktis un galu galā nākamā rītā katram iztrūka kāda daļa filmas. :D Tomēr, kā jau teicu, pēc Uzo nav sliktas pašsajūtas.

Kad visi bija pamodušies un sataisījušies, devāmies uz Santorini vīnu degustāciju. Noprovējām 3 populārākos Santorini vīnus, kuri visi bija baltvīni, jo Santorini ir slavena tieši ar saviem baltajiem vīniem. Tomēr es VinSanto tomēr nesauktu par tipisku baltvīnu, jo tam ir izteikti salda garša un tumšnēja nokrāsa, bet verbūt tas ir tā pagatqavošanas procesa dēļ, jo VinSanto gatavo no naktī ievāktām vīnogām un nobriedina vismaz 3 gadus, lai tas iegūtu savu garšu. Tas esot visslavenākais, kā arī visdārgākais Santorini vīns.

Pēc vīna degustācijas bija pienācis laiks doties atpakaļ uz hoteli un atdot kvadrociklus, jo mūsu trīs dienu nomāšanas laiks bija beidzies. Mūsu jaukais mehāniķis apskatīja mūsu Ferrari un paskatījās uz mums, pasmaidīja un pajautāja: „Maximum speed?” un Mindaugas atbildēja: „Oh yeah, all the time!” :D Tad nu gājām kravāties un, spēlējot kārtis, gaidīt savu prāmi 2os naktī. Tomēr vējš pieņēmās spēkā un mūsu prāmi atcēla, tāpēc nācās pavadīt vēl vienu nakti Santorini, par ko neviens nepārdzīvoja, jo visiem šeit ļoti patika. :)

Nākamā dienā mums teica, ka mums jābrauc uz Firu pārlikt savām biļetēm datumu. Tā nu gaidījām autobusu, kad tas neapstājās un vienkārši pabrauca garām. Labi, ka mehāniķis un Džona dēls to pamanīja, nobrīnījās un sarunāja, ka Džons mūs aizvedīs uz Firu par tādu pašu cenu, kā autobuss. Tad nu drīz arī nonācām Firā un pārlikām datumu uz šo nakti. Pastaigājām pa Firu un mazliet nosalām, tādēļ braucām atpakaļ uz hoteli, kur paēdām un izlēmām vēlreiz aiziet uz Melno pludmali. Visi bija satinušies deķos un gāja uz pludmali, kur pavadījām kādu laiciņu un pēc saulrieta, kuru gan īsti redzēt nevarējām, jo Melnā pludmale ir salas dienvidos, devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Tur papļāpājām ar Džona dēlu un mehāniķi, kurš šausminājās, ka tiešām esam jau bijuši peldēt un teica, ka bez pudeles vodkas to nedarītu. :D Tā nu atvadījāmies no viņiem un gājām augšā paēst un paspēlēt kārtis, līdz būs pienācis laiks doties uz prāmi. Pēc vieniem naktī Džons mūs aizveda uz ostu un drīz jau arī līdz ar prāmja ierašanos bija pienācis laiks pamest brīnišķīgo Santorini.

Prāmis ieradās Atēnās pēc pulksten 10iem. Izkāpām no kuģa diezgan noguruši, jo grūti pagulēt, ja visapkārt citi čalo, kā arī ir ieslēgts TV. Martina, Raminta un puiši aizbrauca savākt mašīnu un doties tālāk, bet mēs braucām uz autoostu, lai dabūtu autobusu uz Epidavru. Tā kā vienai no metro līnījām ir  gala stacija „Kifisia”, tad braucām gandrīz stundu uz turieni, bet galu galā izrādījās, ka „Kifisia” un „Kifisos” (autoosta) ir divas pavisam dažādas vietas. Tad nu atkal gandrīz stundu nācās braukt atpakaļ, lai dabūtu autobusu uz „Kifisos”. Kad nonācām galā, izrādījās, ka varam dabūt šodien tikai autobusu uz Nafplio un tā arī darījām. Pirms 18iem nonācām Nafplio, un kamēr gaidījām pārējos, pastaigājām gar ostu. Nafplio ir īsta tūristu pilsēta – tā ir sakopta un skaista, kā arī tajā ir daudz suvenīru veikaliņu un hoteļu. Tūristu informācijas centrā sev sarunājām lētāku viesnīciņu (patiesībā tā bija dārgākā viesnīca visa ceļojuma laikā, bet lētākā visā Nafplio) un devāmies iekārtoties. Viesnīciņa bija tiešām omulīga un jauka. Mūsu biedri bija bijuši Epidavrā un teica, ka tas esot bijis lieliski. Mēs saskumām, ka tur netikām un tad Tadas teica, ka mūs no rīta turp aizvedīs. Tā arī no rīta četratā tur aizbraucām un izstaigājām visu. Tas gan nebija tik iespaidīgi, kā esot bijis iepriekšējā dienā, jo tad lielajā teātrī esot dziedājis koris. Bet tik un tā šis izbrauciens bija jauks, un bija interesanti redzēt senās pilsētas drupas. Pirms prombraukšanas ieraudzīju, ka netālu stāv Suzuki Samurai (vispār Grieķijā ir ļoti daudz Suzuki džipu. Atkal kārtējais iemesls, kāpēc man patīk šī valsts. :) ) un nofotogrāfējos ar to. :D Kad devāmies atpakaļ uz Nafplio, Tadas piestāja pie kāda apelsīnu lauka, kurā pielasījām manu somu pilnu ar apelsīniem un braucām prom. Apelsīni bija neparasti saldi un sulīgi. :)

Kad atgriezāmies Nafplio, mūsu biedri jau bija devušies uz pludmali, jo bija ļoti skaista diena. Vispār piektdien grieķiem atkal bija kaut kādi baigie svētki un visi cilvēki bija ielās dažnedažādi saģērbušies. Notika arī liels gadatirgus, kur pārsvarā pārdeva visādus lētus viltojumus, piemēram, „Poma” pulksteņus. :D Tā nu rīta pusi p[avadījām jūrmalā peldoties un sauļojoties, bet pēc tam devāmies uz Nafplio pili, kura atrodas ļoti augstu kalnā un no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Nafplio. Tur arī sagaidījām saulrietu un devāmies uz gadatirgu, lai paskatītos, kas tur īsti notiekās. Puiši aizgāja nopirkt alu un devās mājās, bet meitenes izstaigāja gadastirgu, kā arī nolēmām, ka svētkiem par godu jāapēd pa saldējumam. Tā kā mani biedri visu laiku runā lietuviski, sāku šo to saprast, un viņi ļoti priecājas, kad kaut ko pasaku lietuviski. :D Kad gājām mājās, meitenes teica, ka viņām ir ļoti auksti, bet man gan tā nelikās. Pēc kāda laiciņa arī man palika vēsi un pateicu: „Gerai, biški šalta.” un viņas bija sajūsmā. Kad pārnācām atpakaļ, viņas to pastāstīja mūsu puišiem, un arī viņi bija sajūsmā. :D Jā, tā nu Grieķijā es iemācīšos runāt lietuviski. :D

Sestdienas rītā devāmies atkal uz autobusu, lai brauktu uz Mikēnām. Patiesībā biju no šīs vietas gaidījusi ko vairāk, jo neteiktu, ka tā likās ļoti īpaša. Bet tomēr esmu tur bijusi un to redzējusi. :) No Mikēnām izlēmām tālāk doties uz Atēnām, tāpēc gājām uz tuvējo ciematiņu, lai iegādātos biļetes. Pārdevēja bija ļoti laipna un draudzīga un uzzinājusi, ka mums ļoti garšo apelsīni, izgāja veikala sētā un atnesa mums katrai pa gardam apelsīnam. :) Drīz jau arī nāca autobuss un atkal devāmies uz Atēnām. Atēnās bijām ap pustrijiem un gribējām tālāk doties uz Delfiem, bet uzzinājām, ka tad mums jāmeklē cita autoosta un nezin vai vispār vēl sestdienā kāds autobuss iet uz Delfiem, tāpēc nolēmām, ka šajam ceļojumam būs gana un trijos ar busu devāmies atpakaļ uz Serresu ar domu, ka aizbrauksim uz Delfiem citu reizi.

Tāds nu bija mans brīnumjaukais Grieķijas pirmais ceļojums un cerams, ka ne pēdējais. :) Redzēju tiešām daudz skaistu vietu un sāku iemīlēt šo valsti arvien vairāk. Šeit ir brīnišķīgi!

Siltums ir klāt!

Tā kā rīt uz nedēļu dodos prom, tad nolēmu, ka kaut kas jāuzraksta, lai jūs mani neaizmirstu. :)

Piektdien pamodos diezgan pavēlu, jo biju nogurusi no visas nedēļas. Nu, pamodos ap 11iem (jā, zinu, ka dažiem tas neliekas pavēlu. ;D ). Bet, kad piecēlos, visi jau kaut kur bija aizdevušies prom. Pēc brīža, kad dzēru kafiju un sēdēju pie datora, atnāca Ginntare un Margarita un drīz, neko nesakot, atkal devās prom. Es lēnām sataisījos un neilgi pēc 12iem devos uz ēdnīcu. Pēc ēdnīcas apmeklējuma izlēmiu, ka mazliet jāpastaigājas un apstaigāju Serresu un tās apkārtni. Ceļā es atradu ļoti jauku kalnu ar mazu mājiņu uz tā un pavadīju tur, sēžot un vērojot apkārtni, kādu stundu. Rezultātā mājās pārgāju ap 18iem, mazliet pasēdējuj pie datora un, tā kā nejutos izsalkusi, gāju uz sporta zāli. Sporta zālē pavadīju aptuveni stundu un pēc tam, nākot mājās, iepazinos ar kaut kādu baigi jokaino džekiņu, kurš vislaik jocīgi smējās. Esmu pārliecināta, ka viņš ir skolas lielākais nūģis. Jā, man ir talants iepazīties ar jocīgiem cilvēkiem. :D Vakarā no Martinas un Ramintas uzzināju, ka manas dzīvokļa biedrenes aizbraukušas uz Kavalu. Vai nav jauki, ka man neviens neko nepasaka?

Sestdien atkal pamodos pēc 10iem un Žiļvenas jau bija devies prom un atstājis man zīmīti, ka dodas uz Kirkini ezeru. Tā nu es sataisījos un izgāju apstaigāt veikalus. Ap pus15iem devos uz ēdnīcu, kur ieraudzīju Martinu, Ramintu un puišus. Viņi teica, ka bijuši uz Kirkini ezeru, bet tur nav bijis neko daudz ko darīt, tāpēc jau visai drīz atgriezušies. Pēc pusdienām aizgāju uz Martinas un Ramintas dzīvokli un pasēdējām uz balkona. Viņas teica, ka sarunājušas satikties ar puisi, ar kuru iepazināmies ēdnīcā pirms kāda laiciņa. Tad nu pārgāju mājās un drīz gāju uz satikšanos. Kādas pāris stundas ar viņu (viņu sauc Kriss) un viņa draugu un draudzeni pasēdējām kafejnīcā un viņi mums uzsauca dzērienus no Uzo ģimenes (Kriss teica, ka Uzo esot liela ģimene :D ).Kriss vispār ir interesants grieķis, jo viņam ir zaļas acis (pārējiem grieķiem ir brūnas). Viņa draugs jokoja, ka tas viņu padara citu grieķu acīs pat zemāku par suni, bet es atbildēju, ka Kriss vienkārši ir īpašs un viņš ļoti sapriecājās. Un vēl viņš sapriecājās, ka es dzeru straujāk par citām meitenēm (man gan tas nekad nav licies nekāds pluss) un tāpēc pirms došanās prom sadzēra ar mani pēdējo glāzi. :D Mājās pārrados ap 20iem un izmazgāju drēbes, noskatījos „Paranormal Activity 2” (Skumji, bet šausmenes vairs nespēj mani sabiedēt. :( ) un gāju gulēt.

Nākamā rītā atkal pamodos pēc 10iem, bet Žiļvenas jau atkal bija prom. Šoreiz  gan zīmītes nebija, tāpēc domāju, ka tāpat vien kaut kur izgājis. Tad nu saģerbos un devos atkal uz kalnu ar mājiņu, lai pagulētu mazliet saulītē. :) Pa ceļam ar mani sāka runāt tante, un es centos ieskaidrot, ka nerunāju grieķiski. Tomēr kaut kā viena otru sapratām un papriecājāmies par skaisto dienu, kā arī viņa teica, ka ir no Bulgārijas un atbraukusi pie mazbērniem (vai arī mazbērni atbraukuši pie viņas, nezinu. :D ). Tā nu kādu stundiņu pagulēju uz kalna un gāju mājās. Tur neviens nebija bijis. Mazliet pasēdēju pie datora un nolēmu vēl iziet pastaigāt. Aizgāju uz akropoli, no kurienes var redzēt visu Serresu. Pasēdēju kādu laiku tur un devos pa vēl nezināmiem ceļiem uz centru. Centrā satiku leišus un uzzināju, ka viņi šodien bijuši Saloniki. Gājām kopīgi ēst, bet sajutos stulbi, ka man neko nepasaka. (Saprotu, ka mašīnā ir tikai 5 vietas un ka nevarēja mani paņemt līdzi, tomēr pateikt jau varēja. :/ )

Pirmdiena pagāja diezgan mierīgi. Tomēr prieks, ka ārā beidzot īsta vasara un pat ēnā ir silti. :)

Otrdien pēc lekcijām devāmies uz mūsu pirmo tenisa treniņu. Šodien visām sāp muskuļi, lai gan nelikās, ka būtu tik ļoti kaut ko darījušas. Bet jā, teniss ir jauka padarīšana. :) Vakarā mani dzīvokļa biedri mani cienāja ar Metaxu. Ja godīgi, tad mājās vedīšu nevis Metaxu, bet Uzo, jo tam ir īpašāka un grieķiskāka garša.

Šodiena pagāja plānojot rītdienas ceļojumu uz Atēnām. (Nu labi, es vienkārši sēdēju un klausījos leišu sarunās un beigās viņi man paskaidroja, ko runājuši.) Bet jā, rīt brauksim uz Atēnām, tāpēc kādu laiciņu no manis neko nedzirdēsiet. Bet par ceļojumu pastāstīšu nākošreiz. ;)

Brīvdienas un skola.

Pēc īpaša fanu lūguma – lūk, mans jaunākais ieraksts blogā! ;D

Svētdiena bija visai mierīga un parasta diena – pamodāmies vēlu, gājām ēst un nācām atpakaļ, jo, kā jau svētdienā, viss ir ciet (jā, arī supermārketi). Vienīgi vakarā izlēmām doties uz kādu klubu. Gājām un ieraudzījām bāru ar ūdenspīpēm. Tā nu izlēmām, ka pasūtīsim ūdenspīpes un pasēdēsim tur. Piezvanījām arī Agnesei un viņa, protams, piekrita nākt (man patīk, ka viņa nekad nesaka „nē”, kad viņu kaut kur aicinām :) (varbūt tāpēc, ka grieķiski „ne” nozīmē „jā”. :D )). Pasēdējām tur kādu laiciņu un gājām  uz mūsu dzīvokli, kur arī palikām un vairākas stundas spēlējām UNO.

Pirmdiena mums bija brīva, jo tā bija grieķu svētku diena par godu pavasara atnākšanai. :) No rīta gribējām doties uz ieleju piknikā un skatīties, kā cilvēki laiž pūķus, bet lija lietus un nekur negājām. Uz pusdienām nebiju, jo Gerijs nāca pie mums pulksten 14os, lai pasniegtu mums svētku ēdienus. Gerijs bija pamatīgi izdevies un nopircis mums olīves (gan zaļās, gan melnās (vispār olīves šeit ir 3reiz lielākas un garšīgākas)), divu veidu kūpinātas zivis, pupiņas tomātu mērcē, ar kāpostiem pildītas paprikas, marinētus piparus un puķkāpostus, grieķu nacionālo svētku maizi, 4 dažādas mērcītes, ko ēst ar maizi, vīnogu lapās pildītus rīsus, divu veidu halvu (šeit tā tiek gatavota no sezamsēklām) un, protams, grieķu nacionālo dzērienu Uzo. Viss bija lielisks, un es vienkārši mīlu grieķu virtuvi!

Otrdien atkal bija jāiet uz skolu, lai gan tikai uz dažām lekcijām pie Gerija. Pēc lekcijām Žiltonas (mans dzīvokļa biedrs) man iedeva deamon tools, lai varu uzspēlēt kādu spēli (protams, ka pirmā, ko spēlēju, bija mana visu laiku mīļākā spēle – Postal2. :D ) Ak, jā, biju arī uz elektronikas veikalu, lai apjautātos par savu fotoaparātu, un man teica, ka to salabot varētu maksāt ap 100 eiro un ka lētāk sanāktu nopirkt jaunu. Tagad nezinu, ko darīt – dzīvot bez fotoaparāta vai pirkt jaunu. :/ Vakarā ar Gintari, Margaritu un Žiltonas izlēmām iedzert Uzo, kas bija palicis no iepriekšējās dienas svētku pusdienām. Spēlējām Uno un dzērām Uzo. Katram sanāca pa 3 glāzītēm un Gintare ar Žiltonas izlēma, ka vajag vēl. Es gan ticu, ka man šim vakaram pietiks ar alu. Pieklājības pēc iedzēru vienu glāzi arī no jaunās pudeles, bet turpināju ar alu – rezultātā es biju visskaidrākais cilvēks mūsu dzīvoklī, un mani lietuvieši bija nost. :D Gulēt iegājjām ap 2iem.

Nākamā rītā mums skolā bija jābūt 10os. Biju ļoti laimīga, ka iepriekšējā vakarā nenodevos Uzo rokās, jo citiem gan rīts bija tāds pasmags. Diena atkal pagāja visai ātri un es sapratu, ka man patīk šādi mācīties, jo tas ir pilnīgi citādāk, ja kursā esat 5 cilvēki – var iemācīties daudz vairāk, jo gribot vai negribot jāseko līdzi lekcijai. Vakarā noskatījāmies „Toy story 3” un ap pus11iem gājām čučēt.

Ceturtdiena bija ļoti gara diena – no mājām izgāju pirms 9iem un atgriezos pēc 20iem (un visu šo laiku pavadīju universitātes robežās). Diena sākās ar grieķu valodas nodarbībām, kurās mācījāmies alfabētu un vēl šo to. Vispār grieķu valoda locījumu ziņā ir līdzīga vācu valodai. Lietuvietēm bija diezgan grūti saprast, jo viņu valodā tādu locījumu laikam nav un arī artikulu nav, kā arī nav mācījušās vācu valoda. Man saprast struktūru bija vieglāk pateicoties tam, ka 11 gadus mācījos friču valodu. Pēc tam mums bija pirmo reizi e-komercija pie pasniedzēja, kuru vēl nebijām satikušas. Ja ieraudzītu tādu uz ielas, nekad neiedomātos, ka viņš ir pasniedzējs. Pēc skata viņš atgādina Vinu Dīzelu – gara auguma tumšnējs muskuļkalns. Bet jā, izrādījas, ka viņš ir visprasīgākais pasniedzējs, kāds man jebkad bijis – ja gribam ko sacīt, mums jāpaceļ rokas (lai gan esam 5 cilvēki kursā); pārrunājām darāmos darbus un tas būs visai smagi. Pēc viņa lekcijas mums sanāca aptuvni 5 minūšu pārtraukums līdz nākamajai lekcijai. Gintare un Margarita uzpīpēja, bet mēs ar Martinu vienkārši pastāvējām saulītē (Raminta nebija, jo ir apslimusi). Pēc tam gājām iekšā. Izlēmu, ka man beidzot jāpajautā cilvēkiem, kas sēž ārā, ko viņi tur dara (visu laiku manas fakultātes pirmajā stāvā sēž bariņš cilvēku ar kaut kādām lapām). Pajautāju un izrādījas, ka viņi palīdz citiem studentiem atrast telpas, kur notiek lekcijas un tā. Kad iegāju kabinetā, meitenes kaut ko cītīgi pārrunāja ar mūsu pasniedzju un es tikai dzirdēju, ka mums ir 45 minūtes līdz 15iem un gājām prom. Meitenes ļoti steidzās, bet man negribjās nekur steeigties, kā arī ēst, tāpēc teicu, ka palikšu. Viņas aizgāja un tā nu es domāju, ka man ir 45 minūtes laika līdz nākamajai lekcijai. Tā nu apstaigāju skolas teritoriju un gāju uz lekciju, bet tā arī neviens neatnāca. (Izrādījās, ka kamēr nebiju kabinetā, pasniedzēja teikusi, ka šodien lekcija nenotiek un mums laika ir līdz 15iem, jo tad slēdz ēdnīcu.) Ap pusčetriem sapratu, ka laikam jau lekcija nenotiek un gāju sēdēt ārā saulītē. Pēc kāda laika pie manis pienāca džekiņš, kuram jautāju, ko viņi dara pie ārdurvīm. Sākām runāties un tā arī laiks līdz 17iem pagāja. Apjautājos par vietām, kur noteikti vajadzētu Grieķijā pabūt un tagad man ir vesels saraksts. :) Sarunājām arī, ka viņš būs mūsu gids, kad būsim Saloniki (tā ir viņa dzimtā pilsēta). Neilgi pirms manas lekcijas sākuma satikām manu pasniedzēju un Aleksandrs teica, ka nodod mani labās rokās. :D Pasniedzēja pilnībā akceptēja Aleksandra izvēlētās vietas, kuras noteikti Grieķijā jāredz. Tā nu papļāpājām ar pasniedzēju Kikī un sagaidījām pārējās meitenes. Lekcija beidzās ap sešiem un pēc tās ar Martinu devāmies uz zāli pasportot. Beigu beigās skolas teritoriju pamtu pēc 20iem un devos mājās.

Tas nu arī pagaidām viss manā dzīvē. :D

Leišu kolonija.

Sveiks, dārgais Lasītāj!

Trešdien ar meitenēm bijām ballēties, lai mazliet atzīmētu Martinas dzimšanas dienu. Sākumā pasēdējām otrā dzīvoklī un tad gājām uz klubu. Kā jau minēju ipriekš, klubā neviens nedejoja, varbūt viegli šūpojās, aktīvākie kustināja plecus. Jā, tāda šeit ir ideja par iešanu uz klubu. :D Gintare mums pie bāra nopelnīja atlaides. Labi, ka ir kāda blondīne bariņā. :D Bet jā, galu galā man likās, ka samaksājām ļoti daudz un es savu mūžu tik daudz naudas nebiju atstājusi klubā (laikam jau tāpēc, ka klubos baigi bieži nedzeru), bet meitenēm gan likās, ka tas bija lēti. Pēc tam, kad jau gājām uz māju pusi, mums piesējās divi jocīgi vācieši (viens bija pusgrieķis). Iedzērām vienu glāzi arī ar viņiem un ātri nozudām viņiem no acīm. :D

Ceturtdien lekcijas sākās tikai 12os un noritēja divreiz īsāku laiku, nekā ieplānots. Pusdienlaikā ar mani sāka runāties grieķu puisis, kurš pirms gada bijis erasmusā Portugālē. Viņš teica, ka spēj iedomāties, kāda ir attieksme no skolas puses un viņam bija taisnība par to, ka skolā nevienam īsti nerūp, ka te esam un ko darām. Pēc pusdienām viņš nolvēlēja mums veiksmītes mūsu erasmusā un teica, ka mums jānoprovē Uzo (grieķu nacionālais dzēriens). Tad atkal gājām uz skolu. Pēc lekcijām ar Martinu gājām uz zāli pasportot. Vakarā izrādījās, ka atlikušie erasmusieši drīz ieradīsies, tāpēc gājām pie Martinas un Ramintas viņus sagaidīt. Arī Agnese atnāca (meitene no skolas). Pastāstījām par mūsu ēdnīcā satikto grieķi, un Agnese teica, ka viņš ir skolas „vēsais” džeks un ka viņam vienmēr patīk kašķēties ar vadību. Tad meitenes Agnesei pastāstīja par to, ka viņš nolicis skolas vadību un piekrita, ka ir baigais riebeklis, jo tā dara (lai gan viss, ko viņš teica, bija patiesība). Es īgni atbildēju, ka man gan viņš likās jauks, jo pagaidām pesmit minūšu sarunā tiešām ir izrādījis lielākas rūpes par mums, nekā skolas vadība, kas neliekas par mums ne zinis (vienīgi, ja pašas uzbāžamies). (Bet vispār esmu pamanījusi, ka lietuvietes noliek pilnīgi visus cilvēkus, kurus esam satikušas. Varbūt tas leišiem raksturīgi.) Drīz ieradās puiši. Bet lai nu cik jocīgi tas nebūtu, viņi atbrauca un iegāja otrā istabā gulēt pat nesasveicinoties, lai gan iepriekš bija teikuši, lai sagaidām viņus. Tā nu kādu brīdi pasēdējām un papļāpājām. Agnese izlēma iet mājās, un palikām tikai es un lietuvietes. Drīz vien arī es izlēmu doties mājās, jo palika garlaicīgi klausīties, kā viņas vislaik runā leitiski.

Nākamā vakarā rīkojām erasmus ballīti mūsu dzīvoklī. Arī Agnese atnāca. Pasēdējām pie mums un kopīgi devāmies uz klubu. Padejojām un devāmies mājās. Vispār smieklīgi, ka lietuviešu puiši ir vismaz galvas tiesu garāki par lielāko daļu grieķu. Un erasmusieši klubā bija vienīgie, kas dejoja. Visi uz mums skatījās, bet dīdžejs gan izskatījās apmierināts, ka beidzot kāds dejo. :D

Sestdien devāmies uz akropoli, kas ir tuvējā kalna virsotnē. No turienes var pārredzēt visu Serresu. Skats bija tiešām jauks. Noteikti iešu tur bieži. :)  Bet jā, atkal leiši runāja tikai leitiski un jutos diezgan pastulbi viņu barā. Vispār lielāko daļu laika vienkārši eju kopā ar viņiem kā tāds suns, kas neko nesaprot, bet vienkārši staigā līdzi. Tas ir diezgan kaitinoši. :/

Vakarā sēdējām četratā mūsu dzīvoklī, spēlējām UNO (es to nopirku par 5 eiro) un skatījāmies multeni „Tangled”. Bijām pārsmējušies un gājām gulēt.

Jau nedēļa aizvadīta.

Mana diena šodien ir tā mazliet izčakarēta, tāpēc man ir laiks, lai kaut ko uzrakstītu. :D

Svētdien Raminta un Martina nekur negribēja iet, tāpēc uz ēdnīcu gāju viena. Tur satiku Gintari un Margaritu un teicu, ka pēc ēšanas iešu uz vietējo futbola spēli. Viņas teica, ka arī labprāt nāktu, jo viņām patīk futbols (un viņām garšo arī alus, tāpēc man patīk tagad dzīvot kopā ar viņām. :) ) Aizgājām līdz stadionam un ieraudzījām, ka lētākās vietas maksā 10 eiro un izlēmām, ka labāk pasēdēsim vietējā sporta bārā un skatīsimies spēēli pa TV. Paņēmām alu un skatījāmies futbolu tur. Vispār Serresas komanda ir diezgan draņķīga  (zaudēja ar 0:1, bet spēles kvalitāte bija drausmīga). :D Interesanti ir tas, ka Grieķijā uz kafejnīcām un bāriem iet tikai vīrieši, tikai dažreiz var satikt kādu sievieti. Gerijs teica, ka tas ir normāli, jo sievietēm taču patīkot sēdēt mājās (kā tad!).

Nākamā rītā Gerijs 10os bija klāt, lai aizvestu mūs uz skolu. Pirmajā dienā bija divas lekcijas, abās pasniedzējs ir Gerijs. :D  Pēc lekcijām pārvācos ar savām mantām no viena dzīvokļa uz otru. Pēc tam ar Ramintu un Martinu gājām uz sporta zāli, lai mazliet patrenētos. Arī zālē bija gandrīz tikai vīrieši un bez mums bija tikai kādas 2 vai 3 meitenes. Vispār es nezinu, ko dara grieķu meitenes. Viņas drošvien ir ļoti garlaicīgas. Vēlāk vakarā mēs  visas sēdējām mūsu dzīvoklī un pļāpājām.

Nākamā dienā atkal skolā bija jābūt 10os un atkal rīts sākās ar lekcijām pie Gerija. Pēc tam gājām atpakaļ uz centru paēst un pēc pusdienām atgriezāmies skolā. Nākamā lekcija ilga aptuveni 5 minūtes, tāpēc bijām īgnas, ka to nevarēja mums paņemt uzreiz pēc Gerija lekcijas. Vakarā beidzot izkrāmēju koferus un sapratu, ka jau vairāk kā nedēļu esmu prom no mājām. Palika mazliet skumji. :/

Vakarā ar Gintari un Margaritu cepām Martinai ābolrausi, jo viņai šodien dzimšanas diena. (Bet, tā kā viņa ir noskaņota pret dzimšanas dienām, rausi apēdām pašas. :D ) Pēc cepšanas noskatījāmies filmu „The last airbender”. (Es domāju, ka tā būs par visu stāstu, bet tā ir tikai par ūdens grāmatu (Vai šeit ir kāds, kurš saprot par ko runāju? XD ))

Šorīt man bija jāgaida Sofijas zvans, jo Gintarei istabā ir saplīsušas žalūzijas un es esmu vienīgā, kam ir gieķu numurs mūsu dzīvoklī. Meitenes aizgāja uz skolu, bet ees gaidīju zvanu. Pēc kāda laiciņa pati piezvanīju Sofijai un viņa teica, lai eju uz skolu, jo viņa nezina, kad nāks amatnieki. Kad biju jau gandrīz pie skolas (tā ir 15-20 minūšu attālumā no mūsu dzīvokļa), man zvanīja Sofija un teica, lai eju atpakaļ uz dzīvokli. Ak, jā, mums tagad ir „ok” joks, jo gan Sofija, gan Gerijs katra teikuma galā saka „ok”. :D Kad biju atpakaļ, amatnieki drīz bija klāt. Protams, viņi runāja tikai griķiski, bet kaut kā mēs tomēr viens otru sapratām. :D

Kad viņi aizgāja, gāju uz skolu. Kad biju gandrīz pie skolas, Raminta teica, lai eju uz ēdnīcu. Tā nu šodien esmu gājusi uz skolu jau divreiz, bet bijusi tur vēl neesmu. :D

Šodien ar Gintari un Margaritu veicām santehnikas darbus un sataisījām mūsu noteku vannasistabā. Tagad esmu arī santehniķis! ^^

Kā jau solīju, mazliet par grieķu satiksmi:

Grieķiem vienkārši nav nekādas braukšanas ētikas, viņi brauc un noparkojas kā vēlas. Pa dienu viņiem nav jāiededz gaismas, un patiesībā braukt ar iedegtām gaismām ir pretlikumīgi, jo tas nozīmē vairāk to, ka braucējs kaut kur ļoti steidzas un tā. Bet jā, arī pagrieziena gaismiņas viņi pārāk bieži neizmanto. Reizēm arī neizbrauc apļus, bet brauc pa tiem pretējā virzienā, jo tā ir ātrāk. Gājēju pārejas šeit vispār neko nenozīmē – gan šoferiem, gan gājējiem. Gājēji vienkārši skrien pāri ielai, kad nenāk mašīnas. Un vispār tas ir ļoti liels brīnums, ja kāds tevi palaiž pāriet ielai. Arī viņu parkošanās stils ir vienkārši neaprakstāms – viņi var noparkoties krustojumā, priekšā citām mašīnām vai vienkārši ielas vidū. Paiet laiks līdz pierod pie šīs ceļa ētikas, tomēr nu jau arī es skrienu pāri ielām kā vājprātīgs grieķis. :D