sestdiena, 2011. gada 26. februāris

Pirmās dienas Serresā.

Esmu šeit tikai trešo dienu, tomēr jau sāku pie tā pierast. Liekas tik normāli, ka šeit dzīvoju, bet nav sajūtas, ka es būtu aptuveni 3000km prom no mājām. Lai gan šeit viss ir citādāks, tomēr tas jau sāk šķist ikdienišķs. Tagad sēžu savā gultā, rakstu un dzeru vīnu, kurš maksāja 1,51 eiro litrā. Un tas garšo labi. :)

Jā, šo dienu laikā jau esmu apradusi ar būšanu Grieķijā. Ceturtdienas vakarā pilsētā notika karnevāls. Tas ir kā pirmslieldienu gavēņa iesākums. Nekad nebiju redzējusi tik grandiozu karnevālu – 90% pilsētnieku bija šajos svētkos un visiem bija kāds tērps. Un visur sprāga raķetes, tomēr ne tā, kā Latvijā, kad mums svētkos ir pieņemts rīkot uguņošanu, bet vairāk tās bija raķetes un bombačkas, kas sprāgst uz zemes.  Tas bija traki un mazliet biedējoši. Un visskumjākā vēsts ir tā, ka MAN SAPLĪSA FOTOAPARĀTS!  ;(
 Vakardiena iesākās ar Gerija zvanu (patiesībā viņš ir Garijs, bet Gerijs izklausās labāk). Beidzot arī viņš bija uzradies Serresā.Tad nu mēs saposāmies un pulksten 13os viņš bija kļāt pie mūsu durvīm. Aizbraucām uz skolu un tur satiku arī mūsu otru koordinatori Sofiju. Viņa man uzdāvināja somiņu un pildspalvu ar skolas emblēmu. Vispār gan Gerijs, gan Sofija izskatās citādāk nekā es biju iedomājusies – Gerijs ir stipri pāri 30, maza auguma, ar mazliet iesirmiem deniņiem un viņam ir mazliet atkāpušies mati. Bet viņš ir ļoti jauks, laipns un diezgan kluss. Vēlāk ar Ramintu runājām, ka bijām gaidījušas, ka viņš būs jaunāks un lielāks. Arī Sofiju bijām iztēlojušās citādāk. Viņai ir pāri 40 un viņa izskatās pēc skarbās lēdijas ar mazliet roķīgu piesitienu. Bet patiesībā viņa ir ļoti jauka, tāpat kā Gerijs.
Pēc skolas apmeklējuma Gerijs mūs aizveda uz īstu grieķu restorānu. Es, Martina un Gerijs ēdām kāpostu tītrņus ar gaļu un dārzeņiem, Raminta ēda gaļas bumbiņu zupu. Vēl Gerijs uz mums viesiem paņēma pupiņas, salātus (par kuriem mēs jautājām, kas tas ir, un viņš teica, ka kaut kas līdzīgs zālei. :D ) un grieķu salātus, kā arī vīnu. Viss bija ļoti garšīgs, un Gerijs nopriecājās, ka mums garšo vīns, jo tā ir viņa vājība, bet iepriekšējās meitenes vīnu dzēra nelabprāt. Mūsu sātīgo  pusdienu laikā uzzinājām, ka naktī ieradīsies vēl 2 leišu meitenes (vispār visi erasmusieši būs leiši, izņemot mani). Pēc pusdienām pārgājām mājās un izlēmu, ka gribu mazliet izkustēties un izgāju pastaigāt pa pilsētu. Atradu futbola stadionu un iegāju tuvējā sporta bārā paprasīt, cikos rīt ir spēle (par spēli lasīju internetā). Tur bija ļoti labi angliski runājoša meitene, kura apvaicājās un teica, ka 15os, bet pēc tam teica, ka tā ir svētdien. Tā arī paliku nesaprašanā, kad tā īsti ir (ceru, ka nebija šodien, jo man nesanāca laika aiziet). Ak jā, kad apjautājos pie pusdienu galda Gerijam par futbola komandu, viņš teica, ka man būšot daudz draugu, jo man patīk futbols. :D
Kad pārnācu, atkal gājām ēst un šoreiz bija makaronu sacepums ar sieru. Pēc vakariņām izmetām pāris apļus pa pilsētu. Patiesībā ļoti joc īgi ir tas, ka uz veikalu durvīm nav darbalaiku. Šeit vispār ir ļoti interesanti ar veikaliem – tie strādā no rīta līdz plkst. 14iem un tad atkal sāk strādāt ap 17iem, bet tas ir tikai pirmdienās, trešdienās un piektdienās, citās dienās tie vakaros nestrādā. Un svētdienās tie arī nestrādā. Supermārketi strādā visu dienu (nezinu par svētdienām).
Nākamā rītā pulksten 11os stāvējām ārā un gaidījām Geriju, kad mūsu mājā nāca sieviete. Viņa sāka ar mums runāt, bet teicām grieķiski, ka nnesaprotam grieķiski (den katalaveno elinika) un viņa sāka ar mums runāt angliski (tas šeit ir liels retums, īpaši vecu cilvēku vidū). Viņa teica, ka ir pārsteigta redzot meitenes ar tik skaistām gaišām acīm. Tā mēs mazliet papļāpājām un jauki atvadījāmies. Drīz Gerijs bija klāt un aizbraucām pakaļ arī pārējām 2 meitenēm uz otru dzīvokli un braucām uz tuvējo ciematu dzert kafiju grieķu stilā. Patiesībā ir diezgan grūti, ka apkārt ir tikai lietuvieši, jo viņas pārsvarā sarunājas lietuviski un es cenšos noprast, par ko ir runa.

Jā, tādas ir šīs manas iesākuma dienas. Man iet labi un nav garlaicīgi, tomēr man pietrūkst mani draugi un ģimene. Gribētos, lai arī jūs būtu šeit.

ceturtdiena, 2011. gada 24. februāris

No Viļņas līdz Serresai.

Tātad esmu dzīva un Serresā. Tomēr ceļš līdz šejienei bija visai interesants.

Viļņas lidostā iegāju gulēt kādos 2os naktī, bet jau pulksten 4os sākās liela rosība. Centos nelikties to manām un turpināju čučēt, apkampusi savas mantas. Tomēr rosība kļuva arvien skaļāka un vairs nespēju pat pusmiegā pagulēt. Tā nu sēdēju ietuntulējusies savā pledā un ar īgnu skatienu visus nopētīju. Tad pēc vairākām stundām sākās arī mana čekinošanās un pēc kāda laiciņa jau biju lidmašīnā. Centos lidojot pagulēt, bet neko diži daudz nesanāca. Lidmašīnā bija bariņš ļoti jocīgu krievu, kuri visu laiku saklepojās un smējās par to. Un pace'loties, es pa logu v'eroju zemi un līdzīgi, kā no zemes cenšas mākoņos saskatīt dažādas formas, centos tās saskatīt uz zemes. Vissmieklīgākā bija smaidīga sejiņa, ko veidoja lauki un meži. Mazliet vairāk kā pēc stundas jau biju Kijevā. Laiks tur bija apmēram tāds pats kā viļņā - auksts un vējains. Un Kijevas lidosta kļuva par manu nemīļāko lidostu.
Sākās ar to, ka mans reiss uz Atēnām bija pārcelts streika dēļ (jā, tieši tajā dienā, kad lidoju, jābūt Atēnās milzīgam streikam.) divas stundas vēlāk, bet protams tas nebija nekur rakstīts un laika tabulā šāda reisa vienkārši nebija. Aizgāju uz infopunktu un tur man paziņoja, ka tas ir pārcelts. Tā nu domāju, ja jau man reiz ir tik daudz laika, varētu paņemt vienu alu un pasēdēt kafūzī. Bet, kad piegāju pie bāra letes un paprasīju alu, man paprasīja dokumentus. Kad tos parādīju, bārmenis man paziņoja, ka man ir 20 gadi. Mazliet ironiski atbildēju: "Yes, I know." Bet kā izrādās, Ukrainā alkoholu tirgo tikai no 21 gada. Ar šokētu sejas izteiksmi paskatījos bārmenī, noteicu "Ou!" un aizgāju. Sēdēju un gaidīju savu lidmašīnu, kurai trīs reizes nomainīja izejas vārtus, un izdomāju, ka ieiešu internetā, bet, protams, arī tas man neizdevās, jo par to tur jāmaksā. Tā nu turpināju sēdēt un spēlēt sudoku, ko paņēmu Rīgas autoostā. Tā nu Kijevas lidosta kļuva par manu nemīļāko lidostu.
Uz Atēnām lidoju ar ļoti mazu lidmašīnīti. Apsēdos blakus meitenei un, tā kā bija jālido 3 stundas, centos pagulēt. Sanāca labāk nekā pirmajā lidmašīnā. Kad tuvojāmies Atēnām, es pamodos. Pa logu varēja redzēt skaistākos mākoņus, kādus jebkad biju redzējusi. Mākoņos varēja saskatīt, kā guļ maziņš Herkuless ar Pegazu, līdzīgi kā tas ir multenē par Herkulesu. :) Pēkšņi no griestiem otrai meitenei uz pleca sāka tecēt ūdens. Es viņai to pateicu un iedevu salveti. Tā nu mēs sākām runāties un izrādījās, ka ir krieviete no Lietuvas un arī brauc Erasmusā, tikai uz citu pilsētu. Tā kā arī viņai vajadzēja tikt uz Kifisos (autoostu), nolēmām braukt kopā. Bet lidostā mums pateica, ka jābrauc ar taksi, jo visi šodien streiko. Autoosta atradās kādas pusstundas brauciena attālumā (braucot uz 110 km/h) un par to mums katrai nācās samaksāt 19 eiro. Nopriecājāmies, ka viena otru satikām, savādāk būtu jāmaksā divtikdaudz.
Natālija (lietuviešu meitene) aizbrauca uz savu pilsētu jau diezgan drīz, bet man bija jāgaida vēl vairāk kā 2 stundas, lai varētu doties 7,5 stundu garajā ceļā uz Serresu. Aizgāju uz tualeti, kas maksāja 1 eiro, un tā bija visšausminošākā tualete, kādā jebkad biju bijusi (pat šausminošāka par to, kas manā bērnībā atradās Liepājas centrā pretī Kurzemei). Tur zemē bija vienkārši caurums. Tas bija pretīgi! Tad nu kaut kā sagaidīju savu autobusu un visu ceļu centos tajā gulēt, lai gan tas arī nesanāca pārāk labi. Ak, jā, aizmirsu piebilst, ka Grieķijā reti kurš runā kādā citā valodā, kā grieķu.
Tad nu braucot aizrakstīju savam koordinātoram Gerijam, ka esmu busā un viņš teica, ka mani sagaidīs 2 Erasmus meitenes. Kad izkāpu, viņas bija jau priekšā. Tā nu mēs sapazināmies un gājām uz dzīvokli. Kā izrādās, viņas šeit jau esot nedēļu un vēl neesot satikušas Geriju. Turklāt neviens nezināja, ka šodien ieradīšos. Gerijs to nebija nevienam pateicis un tikai vakarā piezvanīja Martinai un Ramintai un paprasīja, vai varēs mani savākt. Tā nu vēl līdz šim brīdim neesmu satikusi nevienu no Erasmus koordinatoriem. Skolā šodien satiku tikai sievieti, kura ļoti slikti runāja angliski un neko nevarēja pateikt.
Dzīvoklis izskatās mazliet savādāk, nekā to biju iztēlojusies. Tiesa, tas ir plašs, bet tajā ir pavēsi un rozetes kā padomju laikos un man ir grūtības ar datora uzlādi. Man ir bail, ka naktī man uzlidos virsū lampa, jo tā karājas virs manas gultas vadā. Pašlaik es sēžu uz balkona, jo manā istabā nevar noķert netu. Vispār ārā ir silti (salīdzinot ar Latviju). Šeit ir aptuveni kādi 12 grādi pašlaik (aukstākais brīdis gadā). Vienīgā problēma, ka istabās ir tikai dažus grādus siltāks. Tā kā man mājās arī nekad nav ļoti silti, varu pieciest, bet lietuvietēm gan ir grūtāk. Mums ir ļoti plāni logi, patiesībā durvis, jo šeit no katras istabas ir izeja uz balkonu. Šeit vispēr nav mājas, pie kurām nebūtu balkonu. Bet vispār man teeica, ka man būšot cits dzīvoklis, bet kaut ko vairāk uzzināšu rīt vai kādu citu dienu.
Iekrita acīs arī tas, ka ielas ir diezgan netīras un pilsēta vispār nav diezko sakopta. Un satiksme šeit ir drausmīga, netiek ievēroti nekādi ētikas likumi, visi dara, kā viņiem ērtāk.
Ēdiens gan ir labs. Šodien man deva rīsus ar cūkgaļas gulašu. Porcijas ir lielas un garšīgas (es noteikti uzbarošos :D ).

Tas arī viss, ko man pagaidām stāstīt par šo vietu. Bet gan jau drīzumā padalīšos ar jauniem iespaidiem un varbūt arī kādu bildi. :)

trešdiena, 2011. gada 23. februāris

Pirmā diena ceļā (Liepāja - Rīga - Viļņa).

Lielai daļai cilvēku un mazliet arī sev par prieku taps mana ceļojuma iesākuma apraksts.

Pašlaik sēžu Viļņas lidostā klusā stūrītī starp svariem un sulas automātu, lai jau no rīta turpinātu savu ceļu. Bet arī nokļūt līdz šejienei bija interesanti. 

Tātad viss sākās otrdienas, 22.februāra, rītā Liepājā. Pamodos un sakrāvu vēl pēdējās lietiņas, kad īsi pirms pusdienlaika devos uz autoostu. Atvadījos no mammas, iekrāvu bagāžas nodalījumā savu koferi (maksu par bagāžu man nepaprasīja :) ) un braucu uz Rīgu.
Rīgā satiku Daci un aizgājām uz forum cinemas, lai apmeklētu tualeti, bet mūs izdzina, jo mums nav biļetes (Vispār tur bija ļoti daudz apsargu. Stulbie šaujošie cilvēki, kuru dēļ vairs uz tualeti nevar aiziet, lai netiktu uzlūkots kā noziedznieks.). Tā nu gājām uz Daces fakultāti. Vazāties apkārt ar manu vairāk kā 22kg smago čemodānu un vēl rokas bagāžu bija visai apgrūtinoši. (Bet pēc šodienas būs uzaudzēti musīši. :D ) Tur arī pasēdējām ēdnīcā un sagaidījām Undu, lai dotos atpakaļ uz autoostu, no kurienes jau drīz bija jāatiet manam autobusam. Ejot uz autoostu, mūs nenobiedēja Kriksis, bet vienkārši pienāca klāt. :D
Sēdējām autoostā un apspriedām videoklipus, kurus rādīja pa TV, kad pēkšņi pienāca kaut kāds jocīgs cilvēks un teica, lai neizsakām savu viedokli un vispār, lai neesam tik skaļas. (Patiesībā gan Unda ar Daci klusi runāja un mēs ar Kriksi vispār klusējām.) Bet nu jā, tas bija visnotaļ dīvaini. Un autoostā mani gandrīz notrieca lidojošs balodis.
Drīz jau pienāca laiks man kāpt busiņā uz Viļņu. (Ecolines busiņi ir tiešām feini! :) ) Vienīgi visu ceļu stjuarte ar mani runāja krieviski, bet ar citiem latviski. Tas man likās jocīgi, jo es ar viņu runāju latviski. :D
No pieturas Viļņā līdz pilsētas autobusu pieturai bija jāiet visai tālu pa pamatīgi sniegainu celiņu, tāpēc atkal nevarēju pavilkt čemodānu un nesu to rokā, taka muskuļi būs pamatīgi. :D Nosalu pieturā līdz man klāt piebrauca taksis un teica, ka autobusu vairs nebūšot. Prasīju cik viņš ņem un atbildēja, ka pa 30 litiem aizvedīs. Tā kā man makā bija tikai 10 liti, kurus biju atradusi mājās, piebraucām pie bankomāta. Noņēmu 20. Aizbraucām līdz lidostai, un es iedodu viņam 30 litus, bet izrādās, ka mani 10 liti ir tik veci, ka viņš pat neatceras, ka tādi reiz būtu bijuši. :D Bet šoferis bija visnotaļ jauks un piemaksāju viņam vēl 2 eiro un ar to pietika. Viņš arī palūdza man tos 10 litus, jo viņa dēls krājot vecu naudu. Es, protams, atdevu.

Tā nu es te tagad lidostā pārkrāmēju bagāžu, lai atbilstu svaram, un rakstu savus šodienas piedzīvojumus. Bet pienācis laiks nosnausties. Arlabunakti!