Greecetrip.

Beidzot arī sākām ceļot pa Grieķiju. :)

Ceturtdien, 17.martā, aizgājām uz grieķu valodas un e-komercijas lekcijām un pēc tām, plkst 15os, kopā ar Margaritu un Gintari ar autobusu braucām uz Atēnām. Vispār šeit visi starppilsētu autobusi ir ļoti ērti, gluži kā ekskursiju autobusi. Ceļš uz Atēnām aizņem 7 ar pusi stundas, taka dabūju gan paskatīties ārā pa logu, gan mazliet pačučēt. Patiesībā ceļš no Serresas uz Atēnām ir ļoti skaists, it sevišķi pirms Larisas – ceļš vijas starp augstiem kalniem, kuru virsotnes pazūd mākoņos, un gar krauju malām, kurās savu ceļu atradušas upes. Vietām var redzēt kādas senatnīgas pilis un klosterus kalnu  virsotnēs, kā arī lielus līdzenumus, kurus tālumā ieskauj kalni. Tomēr visu ceļu nav iespējams palikt nomodā un to visu vērot, jo autobusa vieglā līgošanās ieaijā miegā. Kad Tuvojāmies atēnām, ieraudzīju Riča sapņu mašīnu – džipu ar milzīgām riepām (vispār Ričim te patiktu, Grieķijā visur ir klaiņojoši, labsirdīgi suņi, daudz mocīšu un visādas interesantas mašīnas).

Pēc garā ceļa pē pusvienpadsmitiem bijām Atēnu briesmīgajā autobusu stacijā. Tā tiešām ir neomulīga, baisa un netīra vieta. Bet būtībā visas Atēnas ir diezgan netīra un neglīta pilsēta. (Protams, ja neskaita arheoloģiskās vietas un citas populāras tūristu apmeklētas vietas.) Nebija citas iespējas, kā ņemt taksi un doties uz vienu no hosteļļiem, kuru adreses atrada Martina. Nonācām hostelī, kur tieši bija 8 vietas priekš mums astoņiem. Tomēr pirmajā mirklī šī vieta likās šausminoša. Lai gan tīra un sakopta, bet ne gluži tādu es iedomājos hosteli – tas vienkārši bija liels dzīvoklis (visticamāk vairāki apvienoti dzīvokļi) ar vairākām istabām. Tā vadītāji bija divi paveci ķīnieši (vai kaut kas tāds (nezinu, katrā gadījumā šķībacainie. :D (neesmu rasistiska, vienkārši tiešām viņus neatšķiru :D ))), kuri domāja, ka esam ļoti nobījušās, lai gan vienkārši bijām nogurušas pēc garā ceļa. Aptuveni pēc stundas klāt bija arī pārējie mūsu biedri un visi gājām gulēt.

Nākošā rītā ar metro (es pirmo reizi braucu ar metro (ievēlējos vēlēšanos!)) devāmies uz ostu, lai iegādātos biļetes prāmim uz Santorini. Tā kā esam Grieķu studenti, dabūjām gandrīz 50% atlaidi un 90 eiro vietā samaksājām tikai 46 eiro par biļeti turp un atpakaļ. Pēc tam devāmies uz akropoli un akropoles muzeju. Kad gājām pirkt biļetes, Tadas prasīja, vai var maksāt ar karti, un pārdevēja atbildēja, ka ar ISIC kartēm tas ir par brīvu. :) Jā, tāpēc iesaku katram, kas dodas uz Grieķiju (vai kādu citu  eiropas valsti) un vēlas apskatīt arheoloģiskas vietas un muzejus, uztaisīt ISIC karti. Man tā jau ir atmaksājusies. :) Vispār man ļoti patika gan akropole, gan muzejs. Muzejam vietām ir stikla grīda, zem kuras apakšā ir izrakumi, mazliet jocīgi tālu zem savām kājām saskatīt zemi un senus mūrus.  Kā arī staigājot pa akropoli pārņem dīvaina sajūta, kad iedomājos par to, ka pirms pāris tūkstošiem gadu tajās pašās vietās staigāja pasaulslaveni filozofi un domātāji. Viņi būtu šausmās ieraugot, par ko ir pārvērtušās kādreiz tik brīnišķīgās Atēnas.

Tā kā pēc akropoles un muzeja apmeklējuma bijām diezgan izsalkuši, devāmies meklēt kādu ēstuvi. Atradām ēstuvi, kurā par 7,5 eiro dabujām maizi, grieķu salātus un girosu. (Tā ir ļoti laba cena priekš Grieķijas, īpaši priekš Atēnām.) Pēc tam devāmies uz veikalu , iepirkām mazliet ēdienu un alu un devāmies uz mūsu hosteli. Vispār mūsu hostelis atradās tādā diezgan interesantā vietā – zem mūsu logiem stāvēja ielenes un ķēra sev klientus, ar kuriem devās uz pretējā ielas pusē esošo hoteli. Patiesībā pārsteidzoši, cik daudzām tas tiešām arī izdevās. Mēs visu vakaru dzērām alu uz balkona un vērojām, un ņirgājāmies par to, kā viņas savā starpā cīnās par katru klientu – nožēlojami un mazliet skumji.

Nākamā rītā mūsu hosteli atstājām 5.40 un ar metro atkal devāmies uz ostu, lai dotos uz Santorini. Mašīnu atstājām tur pat blakus hostelim un cerējām, ka neviens tai neko nenodarīs. Prāmis uz Santorini devās aptuveni  7 ar pusi stundas, pa ceļam piestājot arī citu salu ostās. Uz klāja bija diezgan pavēsi un es sapratu, ka nav visai gudri doties jūrā ar plandošiem svārkiem. :D Bet uz beigām saule iegriezās tā, ka es sēdēju tieši saulītē un tad jau jutos jauki. Vispār pārsteidzoši, cik daudz aziātu ceļo uz grieķu salām, un viņi vislaik spiedz un jocīgi smejas, bet vispār šķiet labsirdīgi.

Pēc izkāpšanas mūs sagaidīja mūsu hoteļa īpašnieks Džons ar savu auto, lai mūs aizvestu uz hoteli, kurš atradās ciematā Perisa. Pirmais iespaids bija fantastisks, jo osta atrodas lejā un tur ir daži veikaliņi un nevar nojaus par to, kāda izskatās sala. Par līkumotu ceļu devāmies augšā kalnā un no tā virsotnes pavērās skats uz salas līdzenumiem un tās patiesajiem izmēriem. No ostas līdz hotelim bija  aptuveni pusstunnda ceļā jāpavada. Kad nonācām pie hoteļa, ar mums sasveicināties atnāca Džona dēls un teica, ka pēc tam, kad būsim apskatījuši istabas, lai nonākam lejā (zem hoteļa ir Džona dēlam piederoša interneta kafejnīca un kvadrociklu nomāšanas vieta). Martina un Raminta dzīvoja atsevišķā numuriņā, bet mēs, pārējie, dzīvojām vienā numuriņā ar 2 istabiņām. Nolkiām mantas un devāmies lejā, tur mums iedeva Santorini kartes un parādīja vietas, kuras mums jāapmeklē (Laras Kroftas otrās daļas sākums esot uzņemts Santorini, būs jānokačā un jānoskatās. :D ). Tad mēs noīrējām 4 kvadrociklus, ar kuriem mūs apmācīja braukt mūsu jaukais mehāniķis, kurš mūs vakarā uzaicināja uz klubu (bet mēs neaizgājām, jo visi bija noguruši. :/ ). Tad nu arī izlēmām iemēģināt mūsu braucamrīkus un aizbraucām uz Sarkano pludmali. Tā tiešām bija klāta ar maziem sarkaniem akmentiņiem un tur mazliet pabradājām pa ūdeni. Sarkano pludmali ieskāva milzīgas sarkanas kraujas, pa  kuru augšām arī mazliet pastaigājām. Pēc tam devāmies uz veikalu iegādāties Uzo un alu. Tā kā tuvojās saulriets, devāmies uz bāku, lai vērotu saulrietu. Saulriets bija tiešām pasakaini skaists un, saulej laižoties lejā, tā mazliet pazuda aiz kādas klints stūrīša līdz pilnībā iegrima jūrā. Pēc saulrieta kļuva mazliet pavēsi un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai uzsāktu mūsu Uzo dienas, Uzo naktis (tā iesaucām šo ceļojuma posmu uz salas, jo iztukšojām tiešām daudz Uzo pudeļu :D). Bet patiesībā Uzo ir ļoti interesants dzēriens, jo pēc tā nekad nav galvassāpju vai sliktas pašsajūtas.

Svētdienas rīts bija ļoti saulains un silts, tāpēc izlēmām doties uz Melno pludmali. Šo datumu, 20. martu, varu tagad atzīmēt kā pirmo dienu šogad, kad peldējos jūrā. :D Ūdens tiešām bija silts. (Nu aptuveni tāds vasarā ir Liepājas jūrā, kad nav auksti, bet nav arī ļoti silts. Tieši nezinu, bet teiktu, ka bija kādi 16 grādi.) Pusi dienas pavadījām Melnajā pludmalē sauļojoties, peldot un spēlējot volejbolu. Pēc tam devāmies pārģērbties, paēst un apmeklēt baznīcu kalna galā. Sākumā domājām, ka tā ir ciet un pastaigājām pa āru, bet Raminta un Martina aizgāja citur. Pēc brīža satikām Ramintu un viņa teica, ka Martina ir dievkalpojumā. Iegājām arī es, Gintare un Tadas. Sajūta bija tādda diezgan maģiska, mazliet biedējoša, bet apburoša. Mūki dziedāja dziesmas, kas atskanēja mazās baznīciņas kupolā un piepildīja baznīcu ar īpašu valdzinošu skaņu, kuras efektu pastiprināja svētbildes un bagātīgi apzeltītie rotājumi. Skaņa gluži vai ieveda transā un negribējās pat kustēties un iet prom, lai gan tas mazliet arī biedēja. Pēc kāda laiciņa tomēr devāmies prom ar mazliet sabiedētiem skatieniem, jo visiem šis dievkalpojums radīja jocīgas sajūtas.

Pēc tam devāmies uz ciematiņu kalnu pakājē un pastaigājām pa mazajiem šaurajiem ieliņu labirintiem.  Visi braucēji un pasažieri samainījās un tagad arī es tiku pie kvadrocikla stūres. :) Man prieks, ka galu galā abi ar Mindaugu esam dzīvi, jo bija dažas mazliet biedējošas situācijas, kamēr biju pie stūres. Bet Mindaugas tikai pateica, lai braucu uzmanīgāk un reizēm lietoju arī bremzi. :D Bet jā, vispār kamēr biju Santorini, man radās daži jauni dzīves mērķi, piemēram, es vēlos kvadrociklu. :) (Vēl arī es vēlos dzīvot Santorini, jo tur ir lieliski un tā ir gluži kā paradīze zemes virsū – mierīga, bet tajā pašā laikā dzīva. Es spētu dzīvot tādā vietā. :D ).

Pirmdien braucām uz Firu (Santorini lielāko pilsētu), lai pastaigātu pa tās mazajām ieliņām un iepirktu kādu suvenīru. Nokāpām arī lejā uz Firas ostu, no kuras var aizbraukt uz tuvējo vulkānu un tā karstajiem avotiem, tomēr to nedarījām, jo tas nav lēts prieks un galu galā būs iemesls kādudien atgriezties Santorini. :) Jau ceļš uz ostu bija diezgan nogurdinošs, bet ceļš augšup bija tiešām ilgs un ar daudzām pieturvietām. :D Un mums visu laiku, kopš ieradāmies Firā, sekoja suns. Lejā viņš satika vēlvienu suni, ar kuru sāka spēlēties un nu jau mums sekoja divi suņi. :D Viņi abi bija ļoti jauki un mīlīgi. :) Tomēr mēs viņus nozaudējām, jo gājām uz kafejnīcu paēst. Es dabūju milzīgu porciju ar garšīgiem grieķu salātiem. :) Pēc pusdienām devāmies tālāk uz otru salas daļu, lai vērotu saulrietu. Mazliet nosalām, jo bija ļoti vējains, tāpēc pēc saulrieta pa līkumotiem kalnu ceļiem, cenšoties viens otru apsteigt, devāmies atpakaļ uz Perisu. Mūsu Ferrari (tā iesaucām mūsu sarkano kvadrocikliņu) bija pirmais! ^^ Tad nu hotelī turpinājām savas Uzo dienas, Uzo naktis un galu galā nākamā rītā katram iztrūka kāda daļa filmas. :D Tomēr, kā jau teicu, pēc Uzo nav sliktas pašsajūtas.

Kad visi bija pamodušies un sataisījušies, devāmies uz Santorini vīnu degustāciju. Noprovējām 3 populārākos Santorini vīnus, kuri visi bija baltvīni, jo Santorini ir slavena tieši ar saviem baltajiem vīniem. Tomēr es VinSanto tomēr nesauktu par tipisku baltvīnu, jo tam ir izteikti salda garša un tumšnēja nokrāsa, bet verbūt tas ir tā pagatqavošanas procesa dēļ, jo VinSanto gatavo no naktī ievāktām vīnogām un nobriedina vismaz 3 gadus, lai tas iegūtu savu garšu. Tas esot visslavenākais, kā arī visdārgākais Santorini vīns.

Pēc vīna degustācijas bija pienācis laiks doties atpakaļ uz hoteli un atdot kvadrociklus, jo mūsu trīs dienu nomāšanas laiks bija beidzies. Mūsu jaukais mehāniķis apskatīja mūsu Ferrari un paskatījās uz mums, pasmaidīja un pajautāja: „Maximum speed?” un Mindaugas atbildēja: „Oh yeah, all the time!” :D Tad nu gājām kravāties un, spēlējot kārtis, gaidīt savu prāmi 2os naktī. Tomēr vējš pieņēmās spēkā un mūsu prāmi atcēla, tāpēc nācās pavadīt vēl vienu nakti Santorini, par ko neviens nepārdzīvoja, jo visiem šeit ļoti patika. :)

Nākamā dienā mums teica, ka mums jābrauc uz Firu pārlikt savām biļetēm datumu. Tā nu gaidījām autobusu, kad tas neapstājās un vienkārši pabrauca garām. Labi, ka mehāniķis un Džona dēls to pamanīja, nobrīnījās un sarunāja, ka Džons mūs aizvedīs uz Firu par tādu pašu cenu, kā autobuss. Tad nu drīz arī nonācām Firā un pārlikām datumu uz šo nakti. Pastaigājām pa Firu un mazliet nosalām, tādēļ braucām atpakaļ uz hoteli, kur paēdām un izlēmām vēlreiz aiziet uz Melno pludmali. Visi bija satinušies deķos un gāja uz pludmali, kur pavadījām kādu laiciņu un pēc saulrieta, kuru gan īsti redzēt nevarējām, jo Melnā pludmale ir salas dienvidos, devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Tur papļāpājām ar Džona dēlu un mehāniķi, kurš šausminājās, ka tiešām esam jau bijuši peldēt un teica, ka bez pudeles vodkas to nedarītu. :D Tā nu atvadījāmies no viņiem un gājām augšā paēst un paspēlēt kārtis, līdz būs pienācis laiks doties uz prāmi. Pēc vieniem naktī Džons mūs aizveda uz ostu un drīz jau arī līdz ar prāmja ierašanos bija pienācis laiks pamest brīnišķīgo Santorini.

Prāmis ieradās Atēnās pēc pulksten 10iem. Izkāpām no kuģa diezgan noguruši, jo grūti pagulēt, ja visapkārt citi čalo, kā arī ir ieslēgts TV. Martina, Raminta un puiši aizbrauca savākt mašīnu un doties tālāk, bet mēs braucām uz autoostu, lai dabūtu autobusu uz Epidavru. Tā kā vienai no metro līnījām ir  gala stacija „Kifisia”, tad braucām gandrīz stundu uz turieni, bet galu galā izrādījās, ka „Kifisia” un „Kifisos” (autoosta) ir divas pavisam dažādas vietas. Tad nu atkal gandrīz stundu nācās braukt atpakaļ, lai dabūtu autobusu uz „Kifisos”. Kad nonācām galā, izrādījās, ka varam dabūt šodien tikai autobusu uz Nafplio un tā arī darījām. Pirms 18iem nonācām Nafplio, un kamēr gaidījām pārējos, pastaigājām gar ostu. Nafplio ir īsta tūristu pilsēta – tā ir sakopta un skaista, kā arī tajā ir daudz suvenīru veikaliņu un hoteļu. Tūristu informācijas centrā sev sarunājām lētāku viesnīciņu (patiesībā tā bija dārgākā viesnīca visa ceļojuma laikā, bet lētākā visā Nafplio) un devāmies iekārtoties. Viesnīciņa bija tiešām omulīga un jauka. Mūsu biedri bija bijuši Epidavrā un teica, ka tas esot bijis lieliski. Mēs saskumām, ka tur netikām un tad Tadas teica, ka mūs no rīta turp aizvedīs. Tā arī no rīta četratā tur aizbraucām un izstaigājām visu. Tas gan nebija tik iespaidīgi, kā esot bijis iepriekšējā dienā, jo tad lielajā teātrī esot dziedājis koris. Bet tik un tā šis izbrauciens bija jauks, un bija interesanti redzēt senās pilsētas drupas. Pirms prombraukšanas ieraudzīju, ka netālu stāv Suzuki Samurai (vispār Grieķijā ir ļoti daudz Suzuki džipu. Atkal kārtējais iemesls, kāpēc man patīk šī valsts. :) ) un nofotogrāfējos ar to. :D Kad devāmies atpakaļ uz Nafplio, Tadas piestāja pie kāda apelsīnu lauka, kurā pielasījām manu somu pilnu ar apelsīniem un braucām prom. Apelsīni bija neparasti saldi un sulīgi. :)

Kad atgriezāmies Nafplio, mūsu biedri jau bija devušies uz pludmali, jo bija ļoti skaista diena. Vispār piektdien grieķiem atkal bija kaut kādi baigie svētki un visi cilvēki bija ielās dažnedažādi saģērbušies. Notika arī liels gadatirgus, kur pārsvarā pārdeva visādus lētus viltojumus, piemēram, „Poma” pulksteņus. :D Tā nu rīta pusi p[avadījām jūrmalā peldoties un sauļojoties, bet pēc tam devāmies uz Nafplio pili, kura atrodas ļoti augstu kalnā un no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Nafplio. Tur arī sagaidījām saulrietu un devāmies uz gadatirgu, lai paskatītos, kas tur īsti notiekās. Puiši aizgāja nopirkt alu un devās mājās, bet meitenes izstaigāja gadastirgu, kā arī nolēmām, ka svētkiem par godu jāapēd pa saldējumam. Tā kā mani biedri visu laiku runā lietuviski, sāku šo to saprast, un viņi ļoti priecājas, kad kaut ko pasaku lietuviski. :D Kad gājām mājās, meitenes teica, ka viņām ir ļoti auksti, bet man gan tā nelikās. Pēc kāda laiciņa arī man palika vēsi un pateicu: „Gerai, biški šalta.” un viņas bija sajūsmā. Kad pārnācām atpakaļ, viņas to pastāstīja mūsu puišiem, un arī viņi bija sajūsmā. :D Jā, tā nu Grieķijā es iemācīšos runāt lietuviski. :D

Sestdienas rītā devāmies atkal uz autobusu, lai brauktu uz Mikēnām. Patiesībā biju no šīs vietas gaidījusi ko vairāk, jo neteiktu, ka tā likās ļoti īpaša. Bet tomēr esmu tur bijusi un to redzējusi. :) No Mikēnām izlēmām tālāk doties uz Atēnām, tāpēc gājām uz tuvējo ciematiņu, lai iegādātos biļetes. Pārdevēja bija ļoti laipna un draudzīga un uzzinājusi, ka mums ļoti garšo apelsīni, izgāja veikala sētā un atnesa mums katrai pa gardam apelsīnam. :) Drīz jau arī nāca autobuss un atkal devāmies uz Atēnām. Atēnās bijām ap pustrijiem un gribējām tālāk doties uz Delfiem, bet uzzinājām, ka tad mums jāmeklē cita autoosta un nezin vai vispār vēl sestdienā kāds autobuss iet uz Delfiem, tāpēc nolēmām, ka šajam ceļojumam būs gana un trijos ar busu devāmies atpakaļ uz Serresu ar domu, ka aizbrauksim uz Delfiem citu reizi.

Tāds nu bija mans brīnumjaukais Grieķijas pirmais ceļojums un cerams, ka ne pēdējais. :) Redzēju tiešām daudz skaistu vietu un sāku iemīlēt šo valsti arvien vairāk. Šeit ir brīnišķīgi!