Kā gan es varēju aizmirst uzrakstīt par Deividu?

Kā es varēju iepriekšējoreiz aizmirst uzrakstīt par Deividu??? :O

Tātad neliels atskats pagātnē: Ceturtdien, 19.maijā, pirms manas prezentācijas meitenes aizgāja uz skolas kafejnīcu, bet es paliku mūsu auditorijā, jo nekur tādā lietū negribēju iet. Pie manis ienāca kāds puisis un sākām pļāpāt. Protams, kā jau visi cilvēki, arī viņš man pajautāja, no kurienes esmu. Un brīdī, kad pateicu, ka esmu no Latvijas, viņš sāka pārsteigti smaidīt un teica, ka viņa vecmāmiņa arī bijusi latviete. Man bija tik nenormāli liels pārsteigums! Nekad nedomāju, ka kaut kas tāds varētu Grieķijā, kur nu vēl Serresā, atgadīties! Viņš gan nerunāja latviski, toties runā gan angliski, gan krieviski, gan, protams, grieķiski (visticamāk arī gruzīniski, jo būtībā ir gruzīns) un vēl māk mazliet vāciski. Vispār viņš ir ļoti talantīgs, jautrs un draudzīgs puisis. Deivids pastāstīja, ka šad tad ir bijis arī Latvijā, jo  viņam tur ir daudz radu. Un tagad man pasakiet, kā es varēju aizmirst par viņu uzrakstīt iepriekšējoreiz?

Atpakaļ tagadnē:

Svētdiena pagāja diezgan daudz slinkojot, bet vakarā atkal devāmies uz centru sēdēt zālītē un dzert retsinu ar kolu, kā arī graust siemītes. Ar mums bija arī Panos (puisis, kurš bija erasmusā Lietuvā), tātad vismaz runājām angliski, jēj! :)

Nākamā rītā Gerijs nevadīja mums lekcijas, bet bijām skolā un strādājām patstāvīgi. Gerijs nebija, jo Serresā ieradās divi viespasniedzēji –  no Somijas, kā arī no... nu uzminiet! Jā, Latvijas!!! Vakarā mums bija erasmus vakariņas kopā ar skolas vadību un viespasniedzējiem. Tad arī iepazinos ar pasniedzēju Ābeli no LiepU. Tā arī visu vakaru nopļāpājām un labi paēdām (īstas grieķu vakariņas! ^^ ).

Nākamā dienā apsolījos pasniedzējai palīdzēt ar angļu valodu, kamēr viņa vadīs biznesa spēli grieķu studentiem.  Uz spēli ieradās 6 grieķu studenti (tostarp arī Deivids (liels bija mūsu pārsteigums atkal vienam otru satiekot :D ) un Agnese (meitene, kura strādā erasmus telpā kopā ar Sofiju)).; Tātad, kopā ar mani, bijām 7 dalībnieki. Spēle ilga apmēram no 10iem līdz ~15.30, tomēr laiks pagāja visai ātri. Biju vienā komandā ar Deividu (latviešiem tak jāturas kopā!), Agnesi un Stavrosu. Pretējā komandā bija 2 puiši un meitene (Alexis, Nikos un Stavroula). Un kurš uzvarēja? Mēs! ^^ (Lai gan izdarījām vienu kļūdu, kuras dēļ mūsu uzvara nebija pilnīga (un es teicu lai tā nedaram, bet neviens manī neklausījās. :D ).

Pēc spēles Gerijs mūs ar pasniedzēju aizveda uz restorānu, kur jau reiz biju ar Geriju bijusi. Ēdām mussaku (gaļas un baklažānu sacepums), kura bija patiešām lieliska! Pēc pusdienām Gerijs devās prom un mēs gājām nolikt mantas, lai es varētu kārtīgi izrādīt pasniedzējai pilsētu. Pastaigājām pa centru, aizgājām uz akropoli, kur mazliet pasēdējām kafejnīcā, un pa ieleju nācām atpakaļ uz centru, kur paēdām vakariņas (grieķu salātus).

Nākamā rītā palīdzēju pasniedzējai nokļūt augstskolā (jo nezinātājam Serrresā apmaldīties ir diezgan vienkārši), jo vajadzēja nokārtot dažus dokumentus. Gerijs arī izrādīja visu augsstskolas campus, kā arī nokļuvu erasmusniekiem paredzētajās kojās. Lai gan VeA kojas ir vienas no labākajām (ja ne pat labākās) kojām Latvijā, tad tās pilnībā nobāl Serresas erasmusnieku koju priekšā. Katrā istabiņā bija 2 gultas ar īpašu gultasveļu, kas radīta, lai sniegtu visaugstāko komfortu. Katrā istabā bija arī 2 galdi un krēsli, kas izveidoti īpašā augstumā, lai studenti varētu justies ērti. Pie logiem bija īpaša auduma aizkari, kas nodrošina ideālu gaismu telpās (lai nav ne par gaišu, ne par tumšu). Arī katrai istabai ir sava vannasistaba ar tualeti un vannu. Kojas ir 2 stāvos un katrā stāvā ir atpūtas telpa ar melniem ādas dīvāniem, skaistiem koka galdiem, kā arī ledusskapis un mikroviļņu krāsns. Izklausās labi, vai ne? :D

Pēc erasmus koju apskates devāmies atpakaļ uz pilsētu. Un ko mēs satikām ceļā no skolas? Deividu! :D (Nesaprotu, kā visus iepriekšējos mēnešus varēju viņu nesatikt. :D Lai gan drošvien vienkārši nepamanīju.) Mazliet papļāpājām, taču viņam bija jāsteidzas uz lekcijām. Tā nu devāmies ar pasniedzēju mazliet pa veikaliem un tad sarunājām, ka satiksimies vakarā. Pārejot mājās atvēru e-pastu un mana sirds gandrīz apstājās... Nu ja, es nevaru palikt uz vēl vienu semestri. ;( Pirmo reizi Grieķijā man sāka birt asaras, kuras nevarēju apstādināt. :( Bija sajūta, ka visi mani sapņi un cerības vienā brīdī sabruktu atstājot nepiepildāmu tukšumu. Tajā brīdī sapratu, cik ļoti mīlu šo pilsētu un šo valsti. Serresa manā sirdī vienmēr ieņems īpašu vietu. Protams, ka pietrūkst ģimenes un draugu, kā arī Liepājas, tomēr, lai cik dīvaini tas nebūtu, negribas atgriezties. Šeit viss ir tik vienkārši! Šeit ir halara! Cilvēki vienmēr ir laipni un smaidīgi, vienmēr vēlas parunāt, lai gan pat nesaprot angliski, visi ir izpalīdzīgi un draudzīgi un nekad nepateiks neko sliktu. (Un lielākai daļai puišu ir bārdas (jā, tā ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. XD )) Šeit nekad nav bezpalīdzības un izmisuma sajūtas. Šeit ir silti un labi, kā arī esmu iemīlējusi kalnus. Nespēju iedomāties atkal savu dzīvi Latvijas līdzenumos. Kā gan varēšu dzīvot naktīs neaizejot uz akropoli, no kuras tik skaisti nolūkoties uz naksnīgo pilsētu? Kā gan varēšu dzīvot valstī, kurā ir aizliegts uz ielas atrasties ar atvērtu alus pudeli un pīpēt ūdenspīpi? Kā varēšu izturēt aukstumu un nelaimīgo latviešu izmisušos un bezcerīgos skatienus? Kā varēšu atgriezties normāla latvieša strespilnajā ikdienā? Nezinu...

Tā nu pagāja kāds laiciņš, līdz spēju nomierināties. Tad arī gājām satikties ar pasniedzēju. Atkal pasēdējām kādā kafejnīcā un ēdām grieķu salātus. Tā nu pasēdējām līdz kādiem 23iem un devāmies prom. Vispār šeit ir interesanti laika apstākļi – jau nedēļu pa dienām ir ļoti karsti un saulaini, bet vakaros ir pērkona negaiss.

Ceturtdien skolā satiku Alexi no otrdiuenas spēles. Tā nu nopļāpājām kādu stundu vai vairāk. Iepazinos arī ar dažām meitenēm, kuras Alexim ir labas draudzenes. Azaria starplekciju pārtraukumā satiku arī Alexandrosu (pirmo cilvēku, ar kuru iepazinos skolā). Papļāpājām un viņš nosolījās apjkautāties māsai, vai viņai nevajag kādus vasaras strādniekus (viņa strādā kaut kur uz salām). Tā nu man tagad ir mazliet lielākas cerības kaut ko atrast. :)

Piektdiena paskrēja nemanot. Pat nezinu, kur tā palika. Pa dienu biju izgājusi mazliet iepirkties (nopirku 2 blūzes un svārkus :D ) un vakarā aizstaigāju līdz akropolei, lai baudītu skaisto skatu no augšas uz naksnīgo pilsētu.

Nākamā dienā beidzot kārtīgi ķērāmies klāt esejai. Izdarījām diezgan daudz un gājām gulēt ap 3iem naktī.

Svētdien mums bija jādodas uz Stefānijas (grieķu vlodas pasniedzējas) bērna kristībām. Tagad beidzot viņas meitiņai ir vārds – Maria Anna. Uzdāvinājām lielu, skaistu lāci. Pēc ceremonijas jau devāmies prom, kad pamanījām, ka Stefānijas tētis mūs sauc. Viņš mūs aicināja uz mielastu. Viņš runāja vāciski un beidzot varēju mazliet izmantot savas vācu valodas zināšanas (ja manas skolotājas mani būtu dzirdējušas, nomirtu no kauna par manu vācu valodu :D). Bet jā, pēc šīs daļēji angliski, daļēji vāciski parunāšanas bija grūti saprast kurā valodā runāju. :D Toties, lai cik draņķīga būtu mana vācu valoda, visu varējām kārtīgi sarunāt un nokļuvām arī mielastā. Tur gan kārtīgi un gardi paēdām, gan kārtīgi un gardi padzērām. :D Sākumā mums pasniedza maizi, tsatsiki un kaut kādu fetas masu, baklažānus ar riekstiem un ķiplokkiem, grieķu un cēzara salātus. Pēc tam mums visiem pasniedza ceptas siera bumbinas un frī kartupelīšus, pēc tam piedāvāja, ko vēlamies - trīs dažāda vaida gaļas ar rīsiem un kartupeļiem. Rezultātā bijām pilniu. :D Pa starpai dzērām arī Uzo un divu veidu vīnus – balto un sarkano, kurš šķiet bija mājas vīns. Mājās devāmies mazliet jautrā garastāvoklī un kārtīgi paēduši. Jauks iesākums pirms esejas rakstīšanas. :D Jā, vakarā turpinājām eseju.

Šorīt atkal bija Gerija lekcijas un uzminiet, ko satiku skolas kafejnīcā pārtraukuma laikā? Protams, ka Deividu! :D Atkal jauki papļāpājām un apmainījāmies kontaktiem. Patiesībā Deivids ir vienīgais cilvēks, kuru tiešām arī pēc erasmus es varētu kādreiz satikt, jo viņš grib doties erasmusā uz Latviju.

Šovakar piebeidzām savu eseju, tāpēc es atļāvos sevi mazliet palutināt ar halvu un citiem  gardumiem. :) Un sapratu, ka vienu latviešu paradumu es gan laikam nespētu izskaust – skatīšanās uz cenām un cenu salīdzināšana dažādos veikalos, lai atrastu visizdevīgāko variantu. Lai gan tas pat īsti nav latviešu paradums, bet gan mana rakstura un paradumu iezīme.

Tāda nu bija šī pārsteigumu pilnā nedēļa – gan labi, gan pavisam nejauki pārsteigumi. Bet ko nu tur daudz. Ticu, ka viss, kas notiek, notiek  uz labu! Kas gan zina, kur dzīve mani aizvedīs...